2006. gada augusta beigaas mees ar daeve bijaam MP uz Dive un monolith konci. Saskreejaamies tur ar galiigi paarpaalii esoshu drako un notuseejaam tur visu nakti glabaajot vinja kameru, kameer vinjsh pie galda gulj. Peec pasaakuma mees chilautojaam pie taa pasha drako liidz 7iem riitaa dzerot un filmeejot pjanij bazar. Kaut kur disku kaudzee es shodien to video atradu. Tie bija bezruupiigie laiki, kad vieniigais, kas mani tieshaam satrauca, bija goddes. Noskatiijos to kompromaatu 5 reizes. Ir tomeer tik forshi, ka man tas video ir. Un cik citaadaaka tagad ir dziive ak dies, ak dies.

Tagad man ir zheel, ka taadu video nav vairaak. Es priecaatos, ja man buutu safilmeetas, piemeeram, sarunas vannaa ar Maari un #dzeja tusi. Bet nav. Dziive kriizes eenaa liek iegruziities sentimentaa. Kriize ir dziivi padariijusi nervozi stihisku, tusinji ljenjingradaa, kapos un pie manis maajaas ir vairs tikai paniska beegshana no realitaates. Es gan domaaju, ka peedeejaa laika suicidaalaas tieksmes ir tikai dabas centieni tikt no manis valjaa populaacijas reguleeshanas plaana ietvaros. Zin, vairoties ari kaut kaa nav iekaariena vairs.

Un vispaar skaisti posmi dziivee, kas tomeer smelo vedut njekuda, ir jaaprot laiciigi un skaisti arii nobeigt. Kad viss jau nonaacis liidz njemogu, ir par veelu chiiksteet par to, kaa aizvainojums un/vai naids rij mani pashu no iekshienes, kad visas taas reizes, kad vinjsh ir ljoti pat apzinaati mani saapinaajis, svaru kausos norauj zemee taas reizes, kad esmu bijusi laimiiga kopaa ar vinju. Tagad ir par veelu censties koncentreeties uz pozitiivo. Deal with it.