Neteiktu, ka mana bērnība būtu tā labākā, bet nav jau par to.

Lieta tāda, ka ir jāapsver dažādi apstākļi, kā audzinās bērnu, vai pietiks laika viņam, vai pēc dzemdībām bērns pēkšņi neizrādīsies nevēlams (paskaties statistiku, cik mātes savu bērniņu ir gribējušas nogalināt pēc dzemdībām), vai varēs uzturēt visu ģimeni, vai ģimene būs noturīga (t.b. vecāki nešķirsies, vismaz līdz bērna 10 gadu vecumam) u.t.t.

Emocionālam lēmumam šajā jautājumā NAV VIETAS. Ko es arī gribu pateikt.