Previous | Mem | Next
 
aizdedzies! ([info]sin) wrote on May 27th, 2003 at 01:15 pm
"Miegazāles Veronika bija gādājusi veselus sešus mēnešus. Neticēdama, ka spēs tās savākt, viņa bija pieļāvusi arī vēnu pārgriešanas iespēju. Par to, ka istaba tiks piešļākta ar asinīm un mūķenes izmisumā nezinās, ko iesākt, viņa daudz neuztraucās: pašnāvnieki vienmēr domā tikai par sevi. Lai nu kā, viņa tomēr apņēmās darīt visu, lai viņas nāve citiem neradītu lielas raizes. Bet, ja vēnu pārgriešana izrādītos vienīgais ceļš, - izvēles nebija, mūķenēm nāktos ātri, ātri uzkopt istabu un aizmirst notikušo, citādi izīrēt šīs telpas vēl kādam nebija cerību. Diemžēl pat divdesmitā gadsimta beigās cilvēki labprāt ticēja spokiem.

Protams, viņa varēja arī mesties laukā pa kādu no Ļubļanas augstceltņu logiem, bet - vai ciešanas, ko šāds kritiens izsauktu viņas vecākos, būtu tā vērts? Pēc šoka, ko tie piedzīvotu, uzzinājuši par meitas nāvi, viņiem vēl vajadzētu identificēt sakropļoto ķermeni; nē, tas atstātu neizdzēšamas pēdas cilvēkos, kas viņai vēlējuši tikai labu. Tad jau labāk noasiņot līdz nāvei.

"Galu galā pie meitas nāves viņi pierastu. Bet aizmirst sašķaidīto galvaskausu - tas būtu neiespējami."

Šaušanās, lēkšana pa logu, kāršanās - šie paņēmieni neatbilda viņas sievišķīgajai dabai. Kad sievietes vēlas padarīt sev galu, viņas izvēlas romantiskāku risinājumu, piemēram, vēnu pārgriešanu vai miegazāļu pārdozēšanu. Šajā sakarā lielisku piemēru sniedza pamestas princeses un Holivudas dīvas."

 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.