- Pārlāde
- 2007. gada 19. Oktobris , 14:21
- Diemžēl jāsāk ar vakardienas bēdīgāko daļu - Bardu Rudens 2007 tā ievilkās, ka nevarējām palikt līdz beigām. Arī Dakša pēdējo dziesmu vairs nedzirdēju (gan jau viņu gluži tāpat kā pārējos neatsauca uz piekto dziesmu. Uz ceturto es vēl bik biju.)
Ievilkās, manuprāt, tas viss tāpēc, ka katram māksliniekam bija paredzēti 3 skaņdarbi, bet tie 3 bija tik maz, ka, ja nekļūdos, visi tika atsaukti atpakaļ uz skatuves, lai nospēlētu piekto.
Pasākumu nedaudz aizkavēja arī Haralds Sīmanis, kurš ieradās tikai 19:10. Nezinu kāpēc, bet bez viņa nesāka, tā kā, tad, kad šis bija ieradies, ar Austras Pumpures uzstāšanos atklāja pasākumu. Dziesma bija tiešām jauka un tāda.. Dvēseliska. Viena daļa zālē sēdošo pat dziedāja līdzi. Spēcīgi.
Austra Pumpure tiek uzskatīta par vienu no bardu kustības/mūzikas aizsācējām Latvijā, un par godu rudenim Austra Pumpure dziedāja dziesmu "Visskaistākās ogas pasaulē". Ar to arī viņas uzstāšanās beidzās.
Pēc Austras Pumpures skatuve tika dāvāta viesim - zviedru bardam Bjernam Tornblomam (Bernt Tőrnblom), kura dažu dziesmu tekstus tulki tulkoja uz latviešu valodu. Visai specifiska mūzika, bet kaut kā nepaķēra. Dažas dziesmas bija labas, bet tas arī viss.
No viņa skatuvi, ja nemaldos, pārņēma Haralds Sīmanis, kurš gan bija apslimis, par ko pats arī teica. Joprojām tā pati bārda, tie paši mati.. bet uzstāšanās - dziedāja man ne īpaši dzirdētus gabalus. Galīgi nepaķēra. Kad viņam bija jādzied ceturtā dziesma - viņš pat nezināja ko. Sēdēja un domāja. Un izdomāja, bet atkal - neko īpašu. Gribētu vainu uzvelt slimībai.
Nākamie, ja nemaldos, rindā bija franču bardi - Filips Levelī un Žaks Anidjārs (Philippe le Velly & Jacques Anidjar). Šie abi bija tādi visai jautri. Nodziedāja savas trīs dziesmas, kuras bija visai garas, bet tajā pašā laikā melodiskas, interesantas un labi pasniegtas. Jāpiebilst, ka arī šiem abiem bija sieviete-tulks, par kuru tad viņi arī brīžiem pasmējās ar visai labiem komentāriem angļu valodā. Viņu pēdējā dziesma bija ģitārista solo, kuru viņš izpildīja vienkārši burvīgi. Ideāls priekšnesuma nobeigums un ideāla sagatavošana nākamajai māksliniecei - Helēnai Kozlovai.
Tiklīdz viņa parādījās uz skatuves - man bija skaidrs, tā ir Helēna. Sāka viņa ar, mandomāt, flautas priekšnesumu, kuru izpildīja tā, ka cauri varēja dzirdēt viņas balsi. Aptuveni minūti vai divas garš bija šis viņas pirmais skaņdarbs. Un tāds.. interesants. Arī pārējie divi skaņdarbi, no kuriem gan es emocionāli vislabāk atceros tieši trešo un ceturto bija vienkārši burvīgi. Man likās, ka es uzsprāgšu no tās enerģijas devas, ko viņa mums sniedz. Viņas balss.. Tā itnemaz nebija savādāka kā ierakstos. Šis man ilgi paliks atmiņā.
Pēc Helēnas uz skatuves nāca skotu bards Stefens Doulings (Stephen Dowling). Tā kā pulkstenis rādīja jau 20:52, sāku bažīties par to, cik gan laika man būs un vai sagaidīšu visus tos, dēļ kā biju nācis - visvairāk gan uztraucoties par Daksi, kurš jau kādus priekšnesumus 2 vai 3 stāvēja malā un ākstījās ar dažiem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem. Atsākot par Stefenu - viņa darbi arī bija emocionāli spēcīgi un visai interesanti, bet mans prāts bija pārāk piepildīts, lai īsti spētu atbrīvoties. Lielu uzmanību gan piesaistīja tas, ka viņa dziesmām nebija nobeigumu - tās vienkārši izbeidzās. Jebkurā gadījumā, likās, ka viņu jau kaut kur esmu redzējis/dzirdējis.
Tad nu beidzot pienāca Dakša kārta. Paņēmis savu ģitāru, viņš uzkāpa uz skatuves, apsēdās krēslā, padzērās un sāka klepot. Kad to bija beidzis darīt, viņš pateica klusu un dīvainu "labvakar." un sāka dziedāt. Pirmā dziesma, ja nemaldos, bija no viņa jaunā albuma - mežs ieiet sevī. Tas gan ir minējums, jo visas dziesmas neesmu dzirdējis un nācās spriest tieši pēc tēmas.
Arī Daksis uz skatuves pilnībā mainījās. Viņš šķobījās, bļāva, kliedza, rūca un bija neievainojams. Varēja redzēt, cik daudz viņš sevi atdod. Vispār, ja godīgi, radās sajūta, ka caur Daksi runā kaut kādi velnišķīgie gari.
Otrā vai trešā dziesma bija par putnu biedēkli, jeb, kā viņš pats teica - visvairāk uzstādīto pieminekli pasaulē. Trešo vai otro dziesmu gan es neatceros.. Bet tā noteikti bija laba. Pēc savas trešās dziesmas viņš vienkārši piecēlās un gāja prom. Tā, it kā itin nekas nebūtu noticis un nekas nebūtu bijis ne mums, ne viņam. Skatītāju skaņas gan nerimās un arī Daksis atgriezās uz skatuves, bet tajā brīdī mēs jau diemžēl atstājām zāli. Žēl, ka tā.
Nedaudz žēl, ka nedzirdējām arī pēdējo "oficiālo" mākslinieci - Ievu Narkuti. Gan jau, ka bija labi.
Jebkurā gadījumā, pasākums pilnībā atsvēra ieejas maksu. Es par šādu pasākumu nebaidītos maksāt arī vairāk. Tas bija tā vērts.
Ar nelielu nepacietību gaidu nākamo pasākumu, kurā gan varbūt gribētos vairāk laika veltīt tieši pašmāju māksliniekiem, jo arī tie ir pietiekami spējīgi, lai neteiktu vairāk. -
Mūzika: Austra Pumpure - Visskaistakas Ogas Pasaule
Sajūta: mierīgi - 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..
