- Stingusī ēna
- 2007. gada 13. Februāris , 13:52
- Ir gājušas dienas un gadi
Un nākuši mēneši šurp,
Bet tu tikai sēdi un radi,
Nāks laiks un aiziešu turp.
Kā stīdzējusi ēna
Un rēgs, kas nomodā guļ
Slīd viena pagātnes rēta,
Kas to pie dzīvības tur.
Tam rokā ir papīrs un spalva,
Vairs rakstīt tas nerimsies,
Ir nokārta viņa galva,
Kas mūžams vairs necelsies.
Kā viena no daudzajām zvaignēm,
Kam rīt varbūt rietēt jau lemts,
Viņš runās par cilvēku laimēm,
Un to, kas ir viņam ņemts.
Nu nebūs vairs nozīmes, kādas
Viņš pēdas būs atstājis,
Varbūt vien vēl murgos rādīs,
Tās skumjas, ko izsējis.
Tas paspējis dzīvē ko daudzi,
Ar` mūžam neiespēs vairs
Lai aizvācas snaudošie skauģi,
Tam sen jau ir sakropļots vaigs.
Kaut irs varbūt tālajās pusēs,
Uz mūžiem tā esība,
Vienalga tā dzīvība dusēs
Kā pasaule apslēpta.
Ja reiz arī saprast nāksies,
Ko domājis, atstājis viņš,
Tad nejau nu dzīve vairs stāsies,
Bet kādam kāds labums gan tiks.
Joprojām viņš sēž un gaida,
Kad skatieni mitēsies,
Bet tos kā bultas vien raida,
Un asinis šķaidīt liek.
Viņs negrib ne darīt pāri,
Ne sāļākos ūdeņus liet,
Viņs grib tikai padzīvot rāmi
Kamēr tā dvēsele riet.
Kaut acīm viņš interesants šķistu,
Nav nozīmes, kāds viņš nu ir,
Jel kaut nu viņs pažēlots tiktu,
Bet dzīve šī viņu viļ. -
Mūzika: Saetia - An Open Letter
Sajūta: noguris
Birka: dzeja - 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- 13.2.07 16:17
-
sarežģīts gadījums.
patiesi..
- Atbildēt