Klusās pārdomas

Atstāj mani
2007. gada 10. Februāris , 10:33
Visapkārt saules spīdums mirdz un gaisma,
Bet mana sirds gan nežēlīgi sāp.
Es mīlēju, tu biji tiešām skaista,
Bet nu es raudu katrreiz, kad tu nāc.

Es nevaru vairs tavās acīs vērties,
Jo katru brīdi asarot tās tiecas.
Man sāp un šķiet, ka drīz ar` sirds man stāsies,
Es nezinu, cik paciest spēšu mokas.

Ik brīdi gribu sodīt savu vājo prātu,
Kas nespēj tevi vairs pat uzrunāt.
Kaut mēs ar tevi arī runāt sāktu,
Tev nebūs lemts par manu sirdi zināt.

Vēl gribu ielīst kādā stūrī, raudāt,
Lai mani neredz arī vairs neviens
Un nav kas klausās manās gaudās,
Un skatās kā es atkal esmu viens.

Slēpt gribu savas acis matu cirtās,
Lai neredz kāds, ko jūtu es,
Lai nejūt sirdis, kas reiz viltas,
Un skumjas gādīgas man mūžam nes.
Mūzika: Iron Maiden - The Number Of The Beast
Sajūta: normālīgi
Birka: dzeja
0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..