Klusās pārdomas

Pēdējās dienas
2006. gada 30. Decembris , 18:07
Bija agrs rīts.
Šķita, ka vai visa pasaule sagriezusies kājām gaisā. Ziema rudenī un rudens ziemā. Pat ne rudens.
Apjucis skatiens ārā pa logu arvien vairāk raisīja nesapratni apsalušajā, no vientulības sasalušajā sirdī. Pat asins plūsma bija palikusi mierīga un nesaprotami ledaina.
Ass saules stars iespīdēja neizgulētajās acīs. Joprojām lija. Jau vairākas dienas nevaldāmas lietus lāses ik pa laikam skaloja pretīgi melno asfalta kārtu, kas jau gadus divdesmit smacēja nevainīgo zemi.
Apsēdies pie galda viņš nodomāja, ka būtu jāgrib ēst. Negrib. Vēlreiz pametis acis uz logu viņš ieraudzīja atkritumu savācējus. Tādiem tādu darbs. Lietū un negaisā. Tiesa gan, jau vairākas dienas viņi kavējās. Zeme ap konteineriem jau bija pārklāta ar atkritumiem, kuriem nepietika vietas tvertnēs. Pelēkie, netīrie kaķi lodāja pa atkritumu maisiem mēģinādami atrast sev kādu barības kumosu.
Šķita, ka nekas vairs nav tā. Nedzirdēja suņu rejas, kas katru rītu bija pavadījušas viņa necilās brokastis.
Kaut kas bija mainījies, viņš domāja. Visa pasaule likās kā ietinusies biezā, smirdīgā miglā. Miglā, no kuras nebija izejas.
Viņš nokāra galvu un nopūtās.
Varbūt kādreiz, apjucis noteica, un turpināja gremot savu sakaltušo baltmaizes šķēli.
Mūzika: Ashtorath - Ashen Despair
Sajūta: apjucis
0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..