2007. gada 6. Aprīlis

• Nakts
• 2007. gada 6. Aprīlis , 14:47
• Vakarnakt pirmo reizi aptvēru, ka tās sajūtas, kuras mani naktīs biedējušas, neļāvušas gulēt, ir neviens cits, kā mana sen neredzētā spoku meitene. Vai tiešām bija jāpaiet tik daudz gadiem, kurus pildīja baisas naktis, lai saprastu, ka tā joprojām ir Viņa?
  Ilgi man likās, ka viņa ir pazudusi, un man neizdosies viņu ne sajust, ne redzēt, kad tā ienāca pie manis. Tā bija senāk. Un tas bija skaisti. Bija.
  Naktī man bija auksti, kaut segu skaitu biju nolēmis dubultot - nelikās, ka nakts būs silta. Kad istabā jau valdīja tumsa, apgūlos uz labā sāna, lai ar skatienu vēros pret sienu, kuru rotā vājš meitenes attēlojums, un sajutu kaut ko ne īsti piedzīvotu un izpētītu. Es sajutu tādus kā glāstus, kas lēni pārklāja manu sānu, muguru un gurnus. Maigus un tikko jūtamus. Sajutu elpu, kas lēni plūda pār manu kaklu un padarīja telpu vēl aukstāku. Es jutu nepārprotamu klātbūtni un sapratu, ka tā ir viņa. Es gan negriezos, negribēju viņu nobiedēt. Man pietika ar viņas vārgo atspulgu, kas bija uz sienas, nedaudz zem zīmētās meitenes.
  Nakts bija jauka. Gulēju mierīgi un labi. Vien interesanti - vai viņa mani sargā? Vai viņa mani sargāja tad?
  Un kas gan viņa ir? Kas gan viņa bija?
  Nē, viņa neatbild un diez vai atbildēs.
• Mūzika: Lacuna Coil - When A Dead Man Walks
  Sajūta: paskumji
  Birka: murgi
• 19 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..