Slāpētie vaidi

ebonīta sirds putekļos
2009. gada 3. Janvāris , 22:56
Beidzot esmu ticis pie hantelēm un varu turpināt savu lēno, bet tomēr kaut kādu izaugsmi. Staipīšanās rezultāti gan vēl nav nekādi lielie un pie špagata (haha) arī vēl neesmu ticis, bet varbūt kaut kad tas arī izdosies. Laiku un apņēmību tikai. Ar ripām hantelēm arī baigi forši, ja vajadzēs, sencis no dabūs materiālu un brālēns varēs izvirpot, ja vairāk svaru vajadzēs. Jāmēģina sevi padarīt tik labu, cik vien es to spēšu. Ne iekšēji labu, protams, bet tā, ārēji labu. Manos plānos kalnus gāzt, tikai man tā ņihuja nesanāks, tāpēc es spridzināšu.
Krekls arī top, nebūs gan nekāds ūberais un labi var redzēt, ka custom hand-made by kinda lamer, bet toties ir ko darīt. Vēl tikai skalpeļi jauni un krāsas jāpiepērk.
Ārā atkal redzēju kaut ko pilnīgi neredzētu. Visas gaismas iet debesīs kā milzīgi un kustīgi zobeni, kas šķeļ miglu, gaisu, mākoņus un visu pārējo, kas vien pagadās ceļā. Gāzniekos tas vispār izskatās unikāli - tur tās gaismas sarkanas, zilas, dzeltenas, bet visas kā viena - ar dīvainiem stariem pret debesīs, kaut pašas vērstas pret zemi. Sniegs gurkst zem kājām un arī termometram jautri - ārā -17 grādi.
Mūzika: Ayria - Counterblow
Sajūta: hārdkōr metrōseksuālis, lol
0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..