|
Novembris 21., 2014
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 11:24
Es jau nesaku, ka nedrīkst, es tikai saku, ka cilvēki, kas tā dara, izskatās pēc pilnīgiem lohiem :)
1) ne visiem autoriem un ne vienmēr ir kaut kāda "iecere", vienkārši iekšā ir stāsts, kuru gribas izstāstīt.
2) pat tad, ja iecere ir, lasītājs tikai ļoti retos gadījumos var noteikt, kāda tā ir. T.i., ja es stāstu šausmīgi foršo anekdoti par mazo Moiši, kas apjāj savus klasesbiedrus, tad mana iecere var būt gan antisemītiska, gan "ironiski antisemītiska", gan "sasmīdināt sarunu biedru, lai parādītu, cik es kruta", gan "ilustrēt psiholoģijas konceptu", bez konteksta to nevar zināt, a konteksts ir autora galvā (un tas, ko autori stāsta intervijās, parasti nav *reālais* konteksts, kas ir autora galvā)
3) ļoti bieži ir gadījumi, kad darbā atspoguļotās idejas nevienā acī nesakrīt ar autora reālajiem uzskatiem/attieksmēm (nu tb mani priekšstati par veģetārismu - un kanibālismu - nevienā acī nelīdzinās tam, kas rakstīts "Intervijā ar kanibālu")
4) "autors gribējis uzrakstīt dižpārdokli" vispār ir sūds frāze, "dižpārdoklis" nav žanrs. Jā, ir principi, kuriem ir vēlams sekot, ja vēlies, lai tava grāmata ir interesanta plašam lasītāju lokam (sk., piemēram, šo grāmatu), bet nav tā, ka varētu iebarot kautkādā dižpārdokļu mašīnā "vēlmi rakstīt dižpārdokli" un tev iznāks ārā gatavs rezultāts, kas būs dižpārdoklis. Tur iekšā ir magic magic, un tur iekšā ir autora interese par tēmu. Pat fakin 50 nokrāsas ir radies nevis kā "uzrakstīsim klišejisku softpornu, lai mājsaimnieces pavelkas" bet "davaj pasapņosim par tēmu 'vampīri un sekss'". Arī tas pats Dens Brauns ir ilgi mācījies, aplauzies, vēlreiz aplauzies un vēlreiz aplauzies, un tik ilgi rakstīt trillerus liecina par to, ka cilvēkam reāli patīk rakstīt trillerus. Un es neesmu par viņa grāmatām totālā sajūsmā, bet tas skatījums tipa "haha, tas sūds ir dižpārdoklis, kas tikai pierāda to, kāds autors ir sūds un dižpārdevies" ir reāli miopisks.
PATI UZPRASĪJIES ES TEICU KA ESMU SLIMA!
|
Reply
|
|
|