Jūnijs 2., 2014
honeybee | 23:52 Pēc mēneša ilgas nerakstīšanas (īsfilmas scenārijs neskaitās, tie, kas ir redzējuši manus scenārijus, sapratīs, kāpēc :D) - enīvej, pēc mēneša ilgas nerakstīšanas ir dikti dīvaini atsākt rakstīt. Baseins tumsā mirguļoja, bet no tā vairs nebija nekāda prieka. Tagad Vladis bija sarijies tā zilgano, indīgo ūdeni, un viņš zināja, kāda ir slavas garša. Tā garšoja pēc asarām un pēc metāla, un tā neremdēja slāpes. Un ir tik dīvaini rakstīt tā, kā pašai ienāk prātā, apmēram zinot, ar ko tas viss beigsies, bet zinot, ka tas darbs ir tik bezcerīgi dīvains, ka nav jēgas mēģināt iespīlēties kautkādos žanra fakin kanonos, ja tam vispār būtu žanrs. Un vienlaikus zinot, ka visāds weird shit, kas tiek eksplicēts kā weird shit, beigās izrādīsies svarīgs, un ka visa metafizika atrisināsies. Un zinot, ka es esmu uzbūvējusi tik dīvainu pasauli, un tajā pasaulē viss strādā, un katrs redz to pasauli citādi.
Tagad tikai izpētīt, kā visvieglāk un nesāpīgāk aizdedzināt kaut ko, izmantojot elektrības kontaktu. [Gah, izrādās, man ir ļoti daudz noteikumu, ko var un ko nevar. Galvenokārt ko nevar.]
Upd: whoa, izrādās, šitā to var.
|
Reply
|
|
|
|
Sviesta Ciba |