|
Februāris 25., 2013
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 08:00
1) problēma ir pirmkārt autores premisā "sliktie var būt tikai sveši cilvēki", kas šajā tekstā ir iekodēta. ar premisu "jebkurš, arī Sīma vectēvs, var būt pedofīls" šis stāsts izklausītos pilnīgi citādi
2) tu raksti tā, it kā "scenārijs" būtu kautkāda maģiska lieta, pie kuras autoram par visām varītēm jāpieturas un tā arī jāraksta. nu tipa "vispār jau es esmu Hemingvejs, bet pie manis atnāca Krēslas scenārijs un es neko nevaru darīt, man jāraksta par sparkling vampires un to, ka, ja tavs džeks-vilkacis sakropļo tev seju, tu pati esi vainīga :("
3) ciktāl tas attiecas uz esošo scenāriju, ievērosim to, ka Sīmja vectētiņš melo skolotājai par to, kas ir noticis (ar apakšideju "bērni ir idioti, ka man neuzticējās") un skolotāja notic Sīmja vectētiņa (pilnīgi nereālistiskajam) stāstam, nejautājot bērniem viņu viedokli, bet māmiņa nosauc 2. klases bērnu par "mīļu puisīti", kas šī konkrētā bērna uztverē, ļoti iespējams, nozīmē "fuck, viņa mani par idiotu uzskata". Tad paturpināsim stāstu - nākamajā reizē atnāk Sīmja vectētiņš un saka "es sapratu, ka nav labi jums pagalmā dot končas, davai nāciet uz manu busiņu, končas ir tur". Bērniem pilnīgi viss uzstādījums ir izveidots par tēmu "haha, tas ir labais Sīmja vectētiņš, kurš mūs pagājšreiz nenosūdzēja skolotājai, nu, šoreiz gan mēs nebūsim idioti", un, pat ja kāds neaizies uz to busiņu, doma "jāiet pie skolotājas/mammas un jāsaka, kas notiek" droši vien nenostrādās. Varam priekšstatīt arī nākamo sēriju ar jautājumu "vai es pie visiem šiem dotajiem varu post coitum izstāstīt, kas noticis, vai arī ir loģiskāk pieņemt, ka viņi ticēs Sīmja vectētiņam, nevis man?"
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |