|
Aprīlis 28., 2011
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 15:44
Lit izdevumi kā reiz ir viena no tām jomām, kur vajadzētu apvienot jēdzīgu mārketingu ar valsts atbalstu. Bet tā stingri ņemot, man šķiet, ka ar vienu kvalitatīvu preses izdevumu un pāris kvalitatīviem portāliem (satori jau ir, kautko vēl varētu uzķīlēt) vajadzētu pietikt tādai mazai valodiņai.
Žurnālists, kas piezvana Amandai un pajautā nevis "hei, par ko ir tavā jaunajā dzejoļu grāmatā, un kāpēc tur uz vāka maza meitene, un kad tu to rakstīji", bet "hei, vai tā ir taisnība, ka tev nav ko ēst un darba arī nav un nebūs", manuprāt, ir pilnīgi debīla un nenormāla situācija. Es nezinu, kurš tur ir vainīgs, bet man tas riebjas un šķiet pilnīgi neadekvāti.
Par to, kas rakstniekiem jādara bez maksas, neko nezinu. Tb ir lietas, ko es daru bez maksas
a) jo man tas patīk un es 100% zinu, ka organizētājs nevar man atļauties samaksāt nesmieklīgu summu (tas attiecas uz Lit akadēmiju, kuru, ja nemaldos, valsts neatbalsta un piķi maksā paši studenti)
b) jo man tas patīk un interesē, lieku rubli tajā brīdī nevajag, bet es zinu, ka, ja vajadzētu rubli, man samaksātu - un ir samaksājuši (tas par Satori)
c) jo es pati uzprasījos (kautkādi privāti "davai izlasīšu tavu tekstu un pateikšu, ko par to domāju" dīli)
d) man nepatīk, bet baigais challenge, ko pašai gribas pārspļaut - šitais ir reti un parasti vienreizējs pasākums (kautkādi lasījumi da pasūtījuma darbi).
T.i., es pēdējo gadu laikā točna neesmu bijusi situācijā, kurā man kaut kas obligāti jādara un es to daru, bet naudu man neviens pat nepiedāvā, jo man kā rakstniecei nepienākas.
Es nesaku, ka problēmu nav vispār. Es drīzāk domāju, ka ir atsevišķas problēmas, kurām ir katrai savs risinājums.
Piemēram:
a) individuāls rakstnieks mirī badā - stingri ņemot, viņa paša izvēle(darbaspējīgam rakstniekam pēc definīcijas ir pilnvērtīgs skillsets darbam daudzos un dažādos maksātspējīgos lauciņos, kur naudu pelnīt) + sociālo dienestu lauciņš (pabalsti/pensijas kā citiem badā mirījošiem pilsoņiem, kas visādi citādi ir ļoti labi pilsoņi) + arodbiedrības (Rakstnieku savienības tobiš) lauciņš iespēju robežās (arodbiedrība, kā zināms, darbojas no mūsu biedru naudām) + vēl visādi labdarības/mūža balvu/whatever varianti - vot nedomāju, ka tur vajag kādu individuālu valsts supportu
b) publicēšanās iespējas - šeit nu es piekrītu Skujeniekam, t.i., ka tā ir problēma, un es domāju, ka valsts var un tai vajag palīdzēt, lai māksla, kā smejies, nonāk pie tautas
c) tas, ka cilvēks strādā par neadekvātu samaksu - nu es pat nezinu, kā to var publiski risināt un kā to var atrisināt ar "āāā, mums, nabadziņiem, viss jādara par velti" ņaudēšanu. Vienkārši nestrādā par velti, ja negribi. Vai strādā, ja gribi. Publicējies par normālu honorāru vai piedrāz visu un publicējies savā blogā. Rakstnieka, arodbiedrības un mārketinga problēma, nekas tāds, ko atrisinās žurnālisti un Sabiedrība ar lielo burtu - tieši otrādi, katru reizi, kad rakstnieks pasaka "aktieriem maksāt par viņu darbu ir normāli, rakstniekiem neviens nemaksā", vēl kāds nospriež "ahā, būsim zināt, rakstniekam var nemaksāt, aktierim gan jāsamaksā"
d) par "ak es nabadziņš, es esmu dzīvs vienīgi tāpēc, ka divreiz gadā aizbraucu uz rakstnieku namu un dabūnu pietiekami daudz naudas, lai varētu vēl divus mēnešus izdzīvot" - ceru, ka pārspīlēju, bet līdzīgas notis ir dzirdētas - es labprātāk neizteiktos, un man šķiet, ka par šito tok labāk turēt muti, lai nekacinātu tautu :P
e) vēl ir atsevišķs rakstnieku izglītības jautājums, kas, manuprāt, ir 50/50... no vienas puses, būtu stilīgi, ja to varētu dabūt bez maksas, no otras puses, izglītības sistēmā iekļauts "creative writing" reti kam ir nācis par labu. Mandomāt, maksas kurss, ko var iziet kā izglītību un dabūt nodokļu atlaides, būtu pilnīgi okei risinājums.
Nopietni, es nezinu nevienu darbaspējīgu rakstnieku, kurš tomēr nevarētu nopelnīt naudu Tieši Tāpēc, Ka Ir Rakstnieks. Tā taču nav pirmās grupas invaliditāte, jopc.
|
Reply
|
|
|