Marts 19., 2003

15:09 skumjas, iemīlēšanās un iedvesma sajūtu ziņā ir tik ārkārtīgi līdzīgas, ka nepadomājot i neatšķirsi... Lins dungoja dziesmu, ko kādreiz bija dziedājusi viņa māte, kādreiz sen – pirms devās tālajā ceļā lejup pa upi uz jūras pusi. Tā bija gara un spēcīga dziesma, dziedama tad, kad zvaigžņotā naktī nav it neviena blakus, varbūt vienīgi bērns, pats nobijies no tumsas, pieglauž spuraino galvu māmiņas sāniem, un māmiņa nedrīkst raudāt, un tāpēc ir jādzied dziesma, kura ir pārpilna prieka – jo priekpilnās notis ir tik līdzīgas bēdu un izmisuma šņukstiem. Mūzika: Einstürzende Neubauten - Seele Brennt

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi