Maijs 25., 2010
decembris | 11:20 nē, nepareizi, tajā piemērā ar dievu tu jauc iekšā domāšanas saturu, kam ir nulle nozīmes šajā gadījumā. dekarts sākumā arī šim "es" nekādu identitāti nedod. pēc tam viņš "es" definē kā domājošu lietu, bet tikai tāpēc, ka tas nepieciešami izriet no "domāju, eksistēju".
dekarts gan to definīciju arī nedaudz izvērš - proti, viņš ir lieta, kas jūt, šaubās, grib utt., tāpēc viņš mierīgi arī varētu teikt "jūtu, gribu, šaubos, apgalvoju, tātad esmu" (viekārši tas "cogito" apzīmē visu kopā, tāpēc dekarts izmantot to). tajā pašā laikā viņš ir ļoti skeptisks pret zināšanām, ko dod, teiksim, sajūtas. dekarts neuzskata, ka no jušanas var kaut ko drošticami uzzināt (saturam nav nozīmes, tāpat kā tavā piemērā ar dievu), tomēr viņš vienalga norāda, ka jušanas fakts pierāda viņa eksistenci, jo ir kaut kādas sajūtas, kas attiecas uz viņu. to noliegt nevar.
jā, un, teiksim, kaut kāds dievs or smthn varētu dekartu redzēt daudz plašākā kontekstā, un viņu arī daudz plašāk definēt, bet pats dekars absolūti drošticami var nokļūt tikai pie tā, ka viņš ir domājoša lieta (un ne kaut kāds cilvēks, saprātīgs dzīvnieks vai tamlīdzīgi).
ja pareizi sapratu, tad ieva mūsu vakardienas diskusijā norādīja, ka varbūt dekarta domas ir kāda cita domas, ilūzija utt. līdz ar to viņš it kā neeksistētu. tā arī varētu būt, proti, par to ilūziju, bet tas neatceļ eksistenci. ja kāds domā caur dekartu, tad tas vienalga attiecīgās domas (sajūtas, šaubas) padara dekartam piemītošas. piedevām tas viss ne tikai nenonāk konfliktā ar dekartu, bet sakrīt ar viņa filozofiju, jo, pēc dekarta, viss pastāvošais jau ir radies tieši dieviņa prātā. viņš pat raksta, ka pastāv tikai tik ilgi kamēr kāds augtāks spēks aktīvi nodrošina dekarta eksistenci, bet tas jau ir cits stāsts.
|
Reply
|
|
|