|
Septembris 4., 2009
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 09:00 - par minoritātēm
Manuprāt, ar to ir šitā.
Visām minoritātēm ir jānodrošina vienlīdzīgas tiesības, ciktāl to ir iespējams nostiprināt likumā (šo likumu ieviešot dzīvē, nevis atstājot kā rekomendāciju). T.i., visi cilvēki, ieskaitot slimos, kroplos, stulbos, nesmukos, tumšādainos, šķībacainos, homoseksuālos, transpersonas un tamlīdz un tā tālāk, ir tiesīgi darīt to, kas viņiem sagādā prieku, ja vien tas nenodara pāri citiem. Nu, tur tipa bučoties, precēties, nedabūt pa purnu, braukt tramvajā, apmeklēt sabiedriskus pasākumus, būt tādam, kā hormoni liek un tādā garā.
Daļai no atšķirīgajiem iekš to LV patiešām ir grūti. Piemēram, ja es būtu invalīds ratiņkrēslā vai transpersona, es pilnīgi noteikti tēmētu uz emigrāciju, jo ar ratiņkrēslu nav reāli patstāvīgi pārvietoties un tusēties apkārt, neizgrūžot par to nežēlīgāko piķi, un dzimuma maiņa Latvijā ir pilnīgi nesakārtota no legālā viedokļa (vai arī ierēdņi nejēdz likumu).
Tas, ko likums nevar nodrošināt, ir sabiedrības attieksme, t.i., iespēja tikt sociāli pieņemtam un welcomētam. To, starp citu, nevar nodrošināt arī masu pasākumi un minoritāšu fanu klubiņi. T.i., ja es esmu pumpaina un nesmuka, tad nekādi pumpaino-un-nesmuko-praidi man neliks justies smukākai un pieņemamākai, un piedalīšanās tādā praidā diez vai palīdzēs man nocopēt čali. Līdz ar to sabiedriska "cīņa par pumpaino tiesībām" tur, kur to nevar nostiprināt ar likumu, ir absurda.
Bet šī katra paša privātā cīņa par būšanu sabiedriski pieņemtam patiešām attiecas uz KATRU sabiedrības locekli. Katrs no mums ir savā veidā pumpains un nesmuks, pat nepumpainie un smukie. Katrs izstrādā savu metodi, kā un cik lielā mērā iekļauties, un šo metodi slīpē un pielāgo, līdz sasniedz savu komforta līmeni.
Tas tā, ideālā variantā.
Mazāk ideālajā variantā cilvēks izdomā, ka viņam vajag Īpašus Apstākļus un Īpašu Attieksmi, ka viņš drīkst noraidīt citus, bet citi nedrīkst noraidīt viņu, ka viņš drīkst lūrēt uz citiem un domāt/murmināt/blogot/skaļi teikt par viņiem sliktas lietas, bet citi par viņu ne. Ka viņam ir īpašas tiesības justies ērti un patīkami, pieņemtam un akceptētam. Citiem? E? Vai tad citi, kas nepieder manai-specifiskajai-minoritātei, vispār jebkad ir cīnījušies par savu vietu sabiedrībā?
Un, ja viss nenotiek, kā izsapņots, tad var taču norobežoties un Specijāli Pateikt Viņiem Citiem, Ka Es Ar Jums Nespēlējos, Vot, Jo Jūs Mani Nesaprotat Un Nemīlat. (Nokrāsot mellus matus un pārķemmēt pār vienu aci arī.)
Sūdīgi jau it kā nav nekas. Tikai pēc tam, kad es esmu redzējusi 10 cilvēkus, pārķemmējušus matus pār vienu aci, sastopot 11., es pieņemšu, ka viņš arī labāk gribētu norobežoties un ciest. Pat tad, ja 11. tā nemaz nejūtas, pat tad, ja viņš gribētu saglabāt savu stilu un frizūru, bet klausīties vieglu džezu un ietusēt ar ekonomikas speciālistiem, parunāties par krīzes pārvarēšanas iespējām. Bet zen again, tiem 10 jau par to vienpadsmito pajāt, tas vienpadsmitais ir viņu iekšējā minoritāte, nepiederīgs nevienai grupai. Tā vienpadsmitā dēļ drusku bēdīgi gan ir. It īpaši, ja viņa "minoritātes faktoru" ir grūtāk izmainīt nekā frizūru.
Bet zen again, ja tas vienpadsmitais to vēlas, nu taču kļūs viņš par normālu, pieņemtu sabiedrības locekli. Cik nav tādas minoritātes redzētas, kas neiespringst par to, ka ir kaut kādā veidā citādi, un vienkārši dzīvo nost ar citiem (citos veidos citādajiem).
|
Reply
|
|
|