|
Marts 5., 2006
 | 22:16
Pietiek ākstīties un čakarēt sevi; ir vismaz daži cilvēki, kuriem piemīt nemirstīga dvēsele, tāpat kā ir cilvēki bez dvēseles un droši vien ir arī cilvēki ar mirstīgu dvēseli. Tas, protams, nav gluži pierādāms, bet ticības procents taja visā ir apmēram tāds pats kā ticības precents tajā, ka jūs eksistējat vai es eksistēju; un šaubas par to, ko es zinu tik vienkārši un pa īstam, ir lieka žonglēšana ar domas principiem (ko gan man dotu tas, ja arī es tam neticētu vai šaubītos - es šaubījos jau vairākas dienas, un tas nemazināja manu zināšanu).
Es pieļauju, ka nemirstīgu dvēseli var iegūt, kaut dažas reizes mūžā nomirstot reizē ar šo pasauli vai ļaujot tai nomirt sevī; ļaujot tai nomirt sevī un visai, bez robežām. Un pēc tam ļaujot pasaulei atkal eksistēt (protams, pavisam citādai).
Tad būtu tikai godīgi - un ir tikai godīgi - no pasaules puses ļaut tev nomirt pasaulē un pēc tam ļaujot tev eksistēt (protams, pavisam citādi).
Un pasaule būtībā ir godīga. Varbūt ne laba un varbūt ne taisnīga, bet godīga gan; ja tikai kāds iedomājas tai pajautāt.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
