|
Jūlijs 26., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 00:03
- "Man garšo gurķi ar medu."
- "Fui, kā var garšot gurķi ar medu, tas taču ir pretīgi!"
- "Bet man garšo, es tur neko nevaru padarīt. Un arī negribu, jo tas ir garšīgi."
- "Bet tas ir slimi!!!"
- "Tāpēc, ka tev negaršo."
- "Tāpēc, ka tas nav dabiski! Daba nav paredzējusi, ka gurķus ēstu ar medu!"
- "Daba daudz ko nav paredzējusi."
- "Labi, OK, ēd savus gurķus ar medu, tikai tumsā un zem segas. Es negribu neko no tā redzēt. Es negribu, lai 10gadīgiem bērniem būtu jāredz, ka kāds ēd gurķus ar medu! Tev ir tiesības strādāt skolā vai vienalga kur, tikai tā, lai mēs to nezinām!"
/tikai atšķirība ir tur, ka homoseksualitāte nav tikai seksualitāte. Tās ir arī attiecības, tā ir arī mīlestība. Es ar savu puisi varu staigāt, rociņās sadevusies, es varu skūpstīties dajebkur, un neviens man nepiesienas. Tāpēc man arī nav nepieciešams praids, lai pieradinātu sabiedrību pie tā, ka man ir puisis. Bet absolūtais vairākums homoseksuāļu ir pārbijušies un nelaimīgi par to, ka viņi nevar veidot attiecības, neizpelnoties sabiedrības nosodījumu. Tāpēc tie, kas ir uzdrīkstējušies & pārkāpuši sev pāri, dodas praidā, lai tie, kas pat saviem labākajiem draugiem neatļaujas to pateikt, baidītos kaut drusciņ mazāk. Jā, tas ir demonstratīvi. Bet domāju, ka šādā situācijā tas ir pamatoti.
Jau pati frāze "viņiem ir savas vietas, kur neviens viņiem neko nepārmet un kaut vai tāpēc, ka viņi var strādāt arī skolās un tmldz" ir diskriminējoša, jo tā implicē to, ka tā varētu arī nebūt. Vajadzētu būt tā, ka praids nemaina neko. Ja attieksme pret to būtu pofigistiska, tad praids nebūtu vajadzīgs. Ja attieksme ir tik histēriska, tad tas nozīmē, ka šis jautājums IR sāpīgais punkts.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |