Maijs 23., 2005

23:19 Reizēm tik ļoti gribas atrast visas pēdas, kuras manī atstāj notikumi - gan nebūtiskie, gan būtiskie. Vai manī atstāj pēdas šīvakara debesu tonis, tumši zilganzaļš (un tā zaļā ir pavisam maz) vai vakardienas milzīgais, dzeltenais laternas mēness. Un kuras pēdas izgaist pirmās, kurā brīdī brūce pārvēršas rētā un rēta pārvēršas zīmē, kas atgādina nevis par sāpēm, bet par izpratni un mieru. Tagad notiek pārāk daudz visa kā, gandrīz katra diena ir piepildīta, un pārāk maz ir to dienu, kad es nesatieku nevienu (un dīvainā kārtā man tas pat neliekas nomācoši). Bet citkārt ir tas laiks, kad dzīve ir apstājusies puselpā, kad ir laiks paskatīties nevis uz lielajām pārmaiņām, bet sīkajām un nevainīgajām, un man daudz labāk patīk, piemēram, ļoti sīku lietu fotogrāfijas, ne ainavas; grumbiņas acs kaktiņā mani uzrunā vairāk kā portrets. Nianse ir nozīmīgāka par krāsu. Es zinu, ka ir paisums, viļņi putodami apskalo sēri, bet tikai tad, kad tie atplūdīs un norims, es redzēšu dzintariņus krastā, aļģes un oļus, un pat dzintariņu lasīšana nebūtu gana lēna priekš manis. Es gribētu vērot, kā jūra pārvērš akmens lausku par oli. Mūzika: Pink Floyd - What Do You Want From Me

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi