|
Februāris 22., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 12:34
Vai esamībai ir kāda virzība, kādi īstermiņa un ilgtermiņa mērķi, kas sasniedzami, vai arī tā ir nejauša un būtībā nemainās, neskatoties uz to, ka notiek individuāla attīstība (t.i., dzīvo organismu pieaugšana, nobriešana, mācīšanās un izpratne)?
Ja pieņem, ka pastāv kādi tālejoši mērķi (pārcilvēka tapšana, dziļākas izpratnes veidošanās vai kas tamlīdzīgs), tad jāsecina, ka Visums kā tāds ir saprātīgs un tam piemīt brīva griba, un individuālās brīvās gribas neesamība nav liela bēda, jo, lai arī uz katru indivīdu attiecas determinisms, uz Visumu kopumā neiedarbojas būtiski faktori (jo attīstības likumi ietilpst pašā Visumā, nevis atrodas "ārpus tā", ja arī mēs iedomātos kādus "ārējus" likumus, tad tie tik un tā iekļautos Visumā kā daļa no tā - nepieciešams tikai mentāli paplašināt Visuma robežas, iekļaujot tajā ne tikai materiālo, bet arī garīgo pusi). Es esmu viena šūniņa organismā, un kā šūniņai man nav individuālas gribas, ja nu vienīgi spēja dzīvot neatbilstoši Visuma gribai un nepareizas rīcības dēļ tikt agri vai vēlu iznīcinātai, amputētai - vai, ja es esmu vēža šūna (cilvēce, piemēram, visnotaļ varētu būt vēzis), potenciāli novest esamību līdz pilnīgai iznīcībai - ja Visums nepamanīsies mūs iznīcināt, pirms mēs iznīcinām viņu. Un šim organismam brīva griba pastāv, jo 1) pastāv griba (tā pati, kas nosaka kaut kādu attīstības mērķi), 2) nepastāv ierobežojumi (jo visi ierobežojumi ir iekļauti pašā Visumā, tie ir nevis "ierobežojumi", bet ilgtermiņa līdzekļi, kas palīdz šo mērķi sasniegt).
Ja pieņem, ka nekādu tālejošu mērķu nav, tad dzīve kopumā ir pilnīgi nejauša un bezjēdzīga un brīvās gribas nepastāv vispār, Visumam kopumā nepiemīt saprāts vai arī piemīt saprāts, bet nepiemīt griba, tātad šis saprāts netiek izmantots. (Var apskatīt iespēju, ka Visumam piemīt saprāts, bet tas netiek izmantots "attīstībai", tikai novērošanai - bet šeit atkal jāatgādina, ka novērošana pati par sevi jau ir izmainīšana, izprotot kaut ko, tu to neizbēgami maini, un tāpēc attīstība notiek, tikai tā ir nevis "mērķtiecīga", bet pati sevi izraisoša, t.i., Visums attīstās, bet nezina, ko grib panākt, un viņam tas nav būtiski, būtiski ir pēc katra soļa pasperšanas izprast, kur esi nonācis, un doties kādā citā fascinējošā virzienā - kas būtībā ir pirmās iespējas atvasinājums, man personiski simpātiskāks.)
Bet, ja nu mēs pieņemam, ka Visumam nepiemīt saprāts vai arī tas vispār netiek izmantots (pat ne novērošanai/apcerei), tad, protams, rodas pilnīgas bezjēdzības izjūta, atskārsme par to, ka individuāli pūliņi un centieni attīstīties ir pilnīgi velti un nekur nenoved, ka pēc manis (vai jebkā cita) nekas nepaliks, un ir pilnīgi vienalga, vai kāds iegūst Nobela prēmiju vai piedzēries nosprāgst kādā notekā. Iespējams, mani iebildumi pret šo modeli rodas no iekšējā protesta pret šo mokošo bezjēdzības sajūtu, bet iebildumi ir.
Ja Visuma attīstība ir nejauša, tad kā ir bijusi iespējama tik sarežģītu un pārsteidzošā kārtā darbotiesspējīgu sistēmu izveide - kā, piemēram, mūsdienu civilizācija? Vai nejaušība vispār ļautu notikt attīstībai no vienkāršā uz sarežģīto? (Šajā brīdī carnival pierādīja, ka var gan, sk. šo ierakstu.) Bet, ja arī mēs pieņemam, ka šobrīd attīstība netiek kontrolēta, ka tā ir nejauša un vienīgais, kas to nodrošina, ir attīstības likumi, kas ir tādi, kā ir, tad vai šo likumu izveide varētu būt nejauša? (Te, protams, var piemērot Okama principu (vai kā nu to sauca), t.i., jā, tas viss var būt nejauši, un šī pārsteidzošā Visuma eksistence, pārsteidzošā daudzu nejaušību sakritība, kas novedusi pie saprātīgām būtnēm, kas spēj apcerēt šo nejaušību, patiešām var būt nejauša - tikpat labi būtu varējis notikt arī citādi, vienkārši tad nebūtu mūsu, kas par to visu varētu prātuļot.) (Jā, labi, droši vien to, ka Visums nav pilnīgi nejaušs veidojums, man neizdosies pierādīt. Bet "absolūtās nejaušības" princips ir tikai viens no daudzajiem darba variantiem, ja tas izrādās patiess, tad visa spriedelēšana ir nejauša un bezjēdzīga, nu, manis pēc, arī nespriedelēšana būtu tikpat nejauša un bezjēdzīga.)
Bet var pieņemt arī visai populāro teoriju par to, ka ir kāds "pirmcēlonis", "pirmkustinātājs", "Lielais sprādziens", kurā izpaudusies griba un kā rezultātā ir radusies šī pasaule - tāda, kāda tā ir - un pēc tam šī griba pasaules izveidē vairs nav iejaukusies un atstājusi to pilnīgā pašplūsmā (t.i., mēs esam radīti un pamesti, mēs pat netiekam novēroti, jo, kā minēts augstāk, tik smalku un sarežģītu sistēmu novērošana neizbēgami nozīmē arī šo sistēmu mainīšanu). Tad rodas vēl viens jautājums - ja šī attīstība būtībā norit pēc inerces, tad kāpēc tās ātrums nav samazinājies vai vismaz palicis nemainīgs? Ir tieši otrādi, jo tālāk rit vēsture, jo ātrāk viss notiek, tātad ātrums palielinās, nevis samazinās, kā būtu loģiski. (Ja nu vienīgi mēs dzīvojam ačgārnajā laikā un "sākumpunkts", "Lielais Sprādziens" ir nevis pagātnē, bet nākotnē, un beigas ir nevis nākotnē, bet pagātnē.)
Tālūk. Tik daudz par Visuma saprātīgumu. Tagad - pie puišeļa, kas prasās apmīļojams.
|
Reply
|
|
|