Decembris 31., 2002

03:22 - spoguļa otrā pusē sienā skriet gribas, cik muļķīga un sevi mokoša padarīšana ir rakstīšana... saproties, tu, cilvēks, raksti, dari to tikai (!?) tāpēc, ka uzskati sevi par kruto literātu, dari to ar gariem zobiem, un pie tam centies rakstīt nevis kaut ko labu, bet meinstrīmu... vienkārši ludziņu, ko stulbiem tīņiem stulbo tīņu stilā nospēlēt... un vienā brīdī jūti, ka tai visā ir kaut kas tāds, kas laužas ārā un ko tev ir vienlaikus bail izlaist un vienlaikus tu saproti, ka nemāki to uzrakstīt, ka viss paliek kaut kur ne tur, kaut kur otrā pusē... it kā ikvienam tekstam būtu sava otra puse, kurā kāds izmisīgi censtos kaut ko tev pavēstīt... caur tevis paša tekstu... un nespēj, nespēj, nespēj. Stella (brīdi vēro Maiju, tad nedroši). Maija?... (Maija brīdi apstājas, skatās savā spoguļattēlā, tad turpina krāsoties). Maija, tu mani dzirdi? Tā esmu es, Stella. Maija (apmulsusi ieklausās sevī). Tāda dīvaina sajūta krūtīs... It kā es kaut ko būtu zinājusi, bet aizmirsusi... Palaidusi garām kādu nojautu. It kā mani kāds gaidītu, sauktu... Stella. Tā esmu es... Maija, tā esmu es! Mūzika: Nine Inch Nails - Metal

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi