|
Decembris 29., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 11:52
Sapnī mēs satikāmies "jūras" (patiesībā jau pusauguša ezera) krastā, viņš paskatījās uz mani, pasmaidīja un aizrāva peldēties tik strauji, ka es knapi paspēju kediņas nomest smiltīs: aplika man roku ap vidukli, un mēs peldējām kopā, mana mugura piespiesta viņa krūtīm. Tas bija tas retais gadījums, kad sapnī patiešām dominē fiziskās sajūtas: vēl tagad atceros, kā ūdens mani nesa, es peldēju uz muguras, elpoju, jutu viņa augumu zem sevis.
Papeldējām zem gļotaina akmens tiltiņa, nonācām strupceļā, griezāmies atpakaļ, un pie viena no tilta balstiem es ieraudzīju ziedam lauztās sirdis. Noplūcu vienu zariņu un uzdāvināju viņam. Viņš pētīja, pētīja to puķi, un tad izrādījās, ka tās nav nekādas lauztās sirdis, ka tās ir gaiši zilas atraitnītes (vai pļavas vizbulītes?) ar maigām, maigām tumšzilām ziedlapiņām.
Un vēl mēs redzējām krūmos putnu, dūres lieluma radību ar mīkstām, baltām un brūnganpelēkām spalvām.
(Un, lai neitralizētu šī sapņa neciešamo salkanumu, piebildīšu, ka brīdī, kad lauztās sirdis izrādījās atraitnītes, viņš man paziņoja: "Stulbā kuce, tu neko nejēdz!")
// atraitnītes, jo īpaši zilas, starp citu, simbolizējot kautrīgumu. nujā.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |