|
Decembris 18., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 08:20
Filmā "Aleksandrs Lielais" bija tāda epizode. (Brīdinu: neko nejēdzu no vēstures, nevaru precīzi citēt filmu, atstāstu pēc atmiņas, kas man nav īpaši laba.)
Kad Aleksandrs ar karapulku, nonākuši Indijā, dzer un izklaidējas, viens no karavadoņiem, Kleits, apvaino Aleksandru, ka tas esot degradējies, kļuvis paštaisns, iedomīgs, vairs nepieņem tiešus vārdus un klausās tikai glaimos. Aleksandrs, protams, ir aizvainots, viņi sastrīdas, un pasākums beidzas ar to, ka Aleksandrs Kleitu nodur. Un pēc tam mokās ar sirdsapziņas pārmetumiem.
Un Aleksandrs sev teica: Kleitam bija taisnība. Es esmu paštaisns un degradējies, es vairs nespēju pieņemt tiešu valodu, es klausos tikai glaimos. Es to visu pierādīju, nodurot Kleitu tikai par to, ka viņš man pateica taisnību acīs.
Bet lūk, kur ir nianse: vispirms bija Kleita vārdi, un slepkavība bija pēc tam. Pirms slepkavības šie vārdi nebija ne patiesi, ne pamatoti, jā, labi, tie norādīja uz potenciālu, bet vēl nerealizējušos, un tikai šo vārdu rezultātā Aleksandrs nodūra Kleitu, tādējādi piepildīdams viņa vārdus un padarīdams tos par patiesību.
Jo uz vienu brīdi Aleksandrs pazaudēja sevi un kļuva par to, kas viņš bija Kleita acīs. Tik vienkārši. Pazaudēja visu savu cēlsirdību, visu savu spēju piedot un pieņemt atšķirīgos, visu savu spēju saprast arī tos, kas domā atšķirīgi. Pazaudēja savu spēju atteikties no sevis, lai dotos arvien tālāk un tālāk. Pazaudēja sevi, lai vienu brīdi piepildītu Kleita sapni par Aleksandru: iedomīgu un paštaisnu kretīnu, kas varētu nogalināt savu biedru un draugu.
Un jā, Aleksandrs bija pilnībā atbildīgs par šo slepkavību. Bet viņa vaina nebija paštaisnumā. Viņa vaina bija tur, ka, uz brīdi ieraudzījis spogulī savu tumšo pusi, viņš noticēja, ka tā ir viņa patiesā seja.
Bet bija arī Hēfaistons. Aleksandra draugs (tobrīd - draugs, nevis mīļākais). Vēl viens karavadonis, kurš ir redzējis, kā Aleksandrs nodur viņa biedru.
Un Hēfaistons bija tas, kas palika blakus, kad Aleksandrs ienīda sevi, kad Aleksandrs baidījās no sevis un visa, kas viņš varētu būt.
Hēfaistons bija tas, kas, ieraudzījis savu draugu izdarām brutālu un bezjēdzīgu slepkavību, nesvārstījās ne mirkli un nemainīja savu attieksmi ne par mata tiesu. Hēfaistons pazina Aleksandru gan tādu, kādu Aleksandrs redzēja sevi, gan arī tādu, kādu Aleksandrs negribēja sevi redzēt. Un pieņēma abas puses, lai cik derdzīgas tās arī nebūtu.
Un man ir pilnīgi vienalga, kā to sauc. Nē, nav vienalga. Es vienkārši nezinu īsto vārdu, tie visi ir tik nobružāti un lēti.
|
Reply
|
|
|