|
Decembris 15., 2004
 | 00:43 - cilvēkmīlestība iesācējiem
Patiesa cilvēkmīlestība (t.i., tāda, kuru nespēj nobeigt katrs pretīmnācējs) balstās izpratnē, ka tie kritēriji, pēc kuriem tu vērtē cilvēkus, nebūt nav saistoši viņiem. Kritēriji pastāv, es negribu nekādu amorfu un vienaldzīgu masu, es negribu domāt, ka visi ir vienādi vai ka viņu īpašībām nav nozīmes; es vēl joprojām saku, ka tas ir morāli/amorāli, gudri/stulbi skaisti/pretīgi, labi/slikti, pareizi/nepareizi, radoši/destruktīvi u.t.t., bet nedrīkst iedomāties, ka tas, kā es vērtēju cilvēkus, būtu būtiski arī viņiem. Es zinu, ka ir cilvēki, kas rīkojas stulbi, amorāli un kretīniski, es zinu, ka ir cilvēki, kam piedrāzt citu jūtas, es zinu to un rēķinos ar to; sāpes vispār rodas galvenokārt no tā, ka es vai nu neesmu cilvēku iepazinusi, vai arī esmu atļāvusies aizmirst, ko no viņa var sagaidīt. Bet: viņu skatījumā tas, kas ir stulbs man, varbūt ir gudrs viņiem, tas, kas ir kretīnisks man, varbūt ir labākais rīcības modelis viņiem, un tas, kas ir nožēlojams man, varbūt ir izcils viņiem (un, pat ja nav, tad - tā ir viņu pašu darīšana, ko darīt ar sevi, ne mana).
Ir teikts (un tam es piekrītu), ka nav iespējams patiesi mīlēt to, ko neesi iepazinis. Šonakt es zinu: nav iespējams nemīlēt to, ko esi patiesi iepazinis. Vismaz nav neviena cilvēka, kuram es būtu pienākusi tuvāk par virskārtiņu un nebūtu viņu iemīlējusi, līdz sāpēm, līdz asinīm dziļi. Nav neviena cilvēka, kuru es būtu iepazinusi - un uzturētu šo pazīšanu dzīvu -, kura sāpes neatbalsotos manī, kura izmisums, kura bezcerīgā dauzīšanās pret sienu nesāpētu arī man, reizēm pat vairāk kā viņam (jo cilvēks jau ne vienmēr zina, ka sitas pret sienu, bet es, kas viņu pazīstu, to jūtu).
Bet sāp, protams, sāp. Mīlestība nav iedomājama bez cieņas un uzticēšanās; "cilvēkmīlestība", kas balstās nicinājumā un sevis norobežošanā no citiem, ir tikai maskēta mizantropija.
Tieši tāpēc sāp un tieši tāpēc ir grūti mīlēt - jo mīlestība nozīmē uzticēšanos un cieņu. Cienot cilvēku, gribot negribot sanāk domāt par viņu labāk nekā patiesībā vajadzētu, un neizbēgami seko vilšanās. Un uzticēšanās - tas nozīmē, ka, ja cilvēks ir tevi sāpinājis, tu nevari viņu attaisnot ar "viņš nezina, ko dara", jo viņam vajadzētu gan zināt.
Bet ir iespējams. Es domāju, es ceru, ka ir iespējams. Ka ir iespējams cienīt cilvēku pietiekami, lai cienītu viņa izvēli pat tad, ja tev tā liekas nežēlīga un tizla, cienīt cilvēku pietiekami, lai atzītu, ka viņa paša kritēriji ir tikpat augstu vērtējami kā manējie, ka viņš veido savu dzīvi tikpat cītīgi un kļūdaini kā es, ka viņš zina, ko dara, un, pat ja nezina, tad šī nezināšana ir viņam piederīga un dārga.
Un ir iespējams uzticēties. Es nezinu, kā, bet ir iespējams. Atvērt sevi vaļā, ļaut pieskarties, zinot, ka glāsta vietā var būt sitiens - un agri vai vēlu šis sitiens arī nāks, bet glāsts nav garantēts. Paļauties uz viņu, paļauties uz savu spēku. Paļauties uz to, ka tu esi pietiekami stipra, lai izturētu nodevību, lai izturētu apzinātu cirtienu pašā sāpīgākajā punktā. Jo tikai tā ir dzīvība - tas, kas ir atvērts, paļāvīgs un uzticīgs, ne sastindzis akmenī un ledū. Tikai tā ir dzīvība - akmens un ledus, kas spēj pārvērsties ziedā un putnā.
|
|
|
|
