|
Oktobris 18., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 09:07
sapnī viņi izturējās pret mani tā, kā es nevienam nepiedotu. viņi zināja, ka es tur parādīšos, viņi paši bija mani aicinājuši. un neviens pat nepapūlējās mani sagaidīt, man bija jāpalūdz, lai kāds krievu puisis (ļoti jauks, neuzbāzīgs cilvēks) pavada mani līdz mājām (jā, nekauņas, sarīkojuši tusiņu manās mājās!), un, kad es tur ierados, visi jau bija pielējušies/salietojušies, visur sagāzti nejūtīgi ķermeņi, sejas ar tukšām acīm, persona A lēkā pa virtuvi un pasūta mani pie personas B, persona B sēž uz gultas, acis stiklainas, kaut kāda beibe laiza viņa pirkstu galus, kad es viņam prasu, kāpēc viņš tā dara, viņš skatās man cauri un saka "a pohuj".
pamodos tik nikna, ka gribēju tūlīt pat piecelties un pateikt visu, ko es par viņiem domāju. publiski, riebīgi un atklāti.
tad ieraudājās bērns, nevarēja nomierināties, līdz es sapratu, ka tas ir bijis tikai sapnis. tikai sapnis. es tak nedrīkstu cilvēkam nepiedot to, kā viņš pret mani izturas manā sapnī.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |