Decembris 8., 2003
maska | 01:07 Nu un, ka dara pāri valodai? Varbūt tā ir darīšana pāri valodai kā pozīcija, suverēnas autora tiesības izmantot valodas jēlmateriālu savu ideju, dzīvesskata paušanai? Ko nozīmē darīt pāri literatūrai - ja vien tas, ka tu par to runā, nozīmē, ka nekāds pāridarījums nav noticis, jo nav noticis nekas tāds kas būtu kvalitatīvi vērtējams kā "lieks". Un kas tad ir šī literatūra - subjektīvi izprasts termins, kas grūs kā kāršu namiņš, ja to atformulēs skaidrā formulējumu un pārvērtīs par potenciālo kāršu namiņu, pie kura kā Dievekļa varēs klaudzināt ar Nīčes piedāvāto veseri? Ja tāda ir literatūra, tad atklāti sakot ar to ir problēmas, jo tad tās ir pirmās izsmeltības un impotences pazīmes. Taču literatūra notiek. Nekur tā nav zudusi. Ko gan nozīmē darīšana pāri saviem varoņiem ? - tas kaut kā izklausās pēc pārmetumiem ka autora varoņiem un to atlasei nebūtu nepieciešama suverinitāte. Nu tad ko darīsim - literatūru pārvērtīsim par liturģijas procesu vai piedāvāsim kā panaceju ieviest kaut kādas abstraktas ķecerības kategorijas? Nu, un ka kretīni? Da acīmredzot autoram ir iemesls šādu varoni uzvest uz sava darba skatuves, ja tas jau ir radies tātad jau ir cilvēki, kas dzīvo tādā realitātē, tā jau ir kļuvusi par mums līdzesošu realitāti. Noliegt to?
Par to rakstīšanu nejūtot - nav iespējama rakstīšana bez jušanas. Ja vēlies aptuveni citēšu J. Brodska tekstu, kur gan viņš paralēli ironizē un bliež sarkasmu par sentimentalitāti, tak tomēr: "(..)un es varu dzīvot bez tevis, kā tas ir redzams no šī teksta". Cita lieta - vai teksts ir apveltīts ar to jūtīguma pakāpi, kādu tu vēlies redzēt tekstā, bet tad tā, atvaino, jau ir tava problēma un to nevajag padarīt par jaunākās literatūras problēmu, jo jaunākā literatūra pietiekami vitāli māk pašorganizēties. Vajag tikai nolasīt zīmes, kas par to liecina. Viss notiek. Literatūrā nav nekā lieka. Ja liekais vispār ir tad tas ir mūsu simpātijās, aizspriedumos un tradīciju žņaugos.
|
Reply
|
|
|
|
Sviesta Ciba |