|
Jūnijs 28., 2023
 | 06:01
Sajūta, ka es šo visu piedzīvoju otrreiz, vai varbūt desmito, vai varbūt man-jau-sajuka-skaits-kuro, šoreiz gudrāka, šoreiz mierīgāka, šoreiz ar cerību un pārliecību, ka mums viss izdosies, bet ar visām tām reizēm, kas neizdevās, pieredzē; ar visām tām reizēm, kad es kādā citā nākotnē esmu sev teikusi kāpēc tu uztvēri to mirkli par pašsaprotamu, tu taču biji laimīga, kāpēc tu neizbaudīji to līdz pēdējam, kāpēc nenoskrāpēji no mirkļa maliņām pēdējo ceturtdaļkarotīti laimes
visu to hārtbreiku par vēl nenotikušu hārtbreiku un visu to, cik grūti sev piedot vēl nepieļautās kļūdas
tā sajūta, kas liek piecelties sešos no rīta un mēģināt saprast šīs dienas vibrāciju, lai ieslīdētu tieši pareizajā gropītē ar visiem "lūk, šādi ir labi" "bet tas mums būtu jāiemācās, lai gan nepatīkami" un "atceries to reizi, kad tu piemirsi šo? lūk, tagad nepiemirsti" un
"neaizmirsti realitāti, neaizmirsti, kura no visām šīm daudzajām iedomātajām pasaulēm ir realitāte", uz pirkstu galiem izej pa koridoru, aizej līdz istabas durvīm, paskaties, pārbaudi, zini, ka šī
atviegloti nopūties, ka šajā realitātē mēs tik tālu esam tikuši
|
 | 07:01
If it is a human thing to do to put something you want, because it's useful, edible, or beautiful, into a bag, or a basket, or a bit of rolled bark or leaf, or a net woven of your own hair, or what have you, and then take it home with you, home being another, larger kind of pouch or bag, a container for people, and then later on you take it out and eat it or share it or store it up for winter in a solider container or put it in the medicine bundle or the shrine or the museum, the holy place, the area that contains what is sacred, and then next day you probably do much the same again - if to do that is human, if that's what it takes, then I am a human being after all. Fully, freely, gladly, for the first time.
Not, let it be said at once, an unaggressive or uncombative human being. I am an aging, angry woman laying mightily about me with my handbag, fighting hoodlums off. However I don't, nor does anybody else, consider myself heroic for doing so. It's just one of those damned things you have to do in order to be able to go on gathering wild oats and telling stories.
/Ursula le Guin/
|
|
|
|