|
Oktobris 4., 2022
 | 06:37
Ap 50+ lpp beidzot mainīju savas domas par Bereļa grāmatu (nav baigi svarīgi, bet jāpiemin, lai nesanāk tikai gānīšanās), viņš tiešām ir izlasījis daudz labu grāmatu par rakstīšanu un ne tikai atzīst to eksistenci, bet arī atbilstošās vietās citē - šobrīd man reāli pietrūkst literatūras saraksta grāmatas beigās, nevis tikai piezīmes atsevišķo eseju beigās.
Tas vēl arvien nav tas, ko es gaidītu no grāmatas par rakstīšanu, bet atkal, priekš grāmatas ar šo nosaukumu ir ok.
Pēc loģikas vajadzētu apsēsties un saprast, kas tieši man šajā grāmatā pietrūkst, jo kaut kas reāli pietrūkst, no trešās puses, varbūt ka kopā ar Laura Gundara "Dramatiku" (kura tur līdz šim nav pieminēta, kas ir dīvaini, jo nevar tak būt, ka Berelis nav lasījis) tiešām ir nosegts plusmīnus tas lauks, kas ir vajadzīgs.
Man šķiet, ka mana problēma (vēl arvien) ir tur, ka es nevaru iedomāties, kurā rakstīšanas brīdī man reāli tas teksts noderētu. Pirms rakstīšanas toč nē, "pusiesākts teksts spiež uz dvēseles, un es nezinu, ko ar viņu darīt" arī nē, reāli es viņu lasu stāvoklī "nahuj vispār rakstīt, sūdskautkāds" un tur arī palieku. Man šķiet, ka tas pat nav efekts no stāstītāja intonācijas (lai gan intonācija, protams, ir nu jā), bet drīzāk no sajūtas, ka "labākās esejas daļas ir tās, kuras ir apaudzētas apkārt labāku tekstu citātiem" un attiecīgi "mūsu provinces autora grāmata ir laba tad, ja atgādina par citu, labāku grāmatu".
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |