|
Jūnijs 13., 2022
 | 10:15
Sapnī, tātad, nogalināju cilvēku (apzināti un zvērīgi, durot vēderā ar noasinātiem zīmuļiem, nu, ziniet tos dzeltenos, tipa H2), pēc tam bija kauns, vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēks ta zināms un, piezīmēsim, nogalināšanu arī izpelnījās par sev tipisku uzvedību, bet nu tā uzvedība ne dzīvē, ne sapnī nebija gluži slepkavības līmenis, ja
Vārdu sakot, šausmīgs kauns, gan par to, gan arī par to, ka sava statusa dēļ tiku cauri ar to, ka man tikai drusku pārmeta, bet tādā "nu kā tu tā varēji" un "kam tev tas bija vajadzīgs" līmenī
No rīta pamodos, vairākas reizes sev teicu, ka tas bija tikai sapnis un šoreiz esmu tikusi sveikā cauri, tā teikt, ar iespēju patīt atpakaļ un to kļūdu nepieļaut
Tā ir tāda dīvaina laimes sajūta, laimīgs par to, ka neesi nevienu nogalinājis, un ka neviens nesaka "bet iedomājies, kā es jutos, kad cilvēks nāca pie manis pēc palīdzības un es visa biju ar šī cilvēka asinīm"
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |