|
Jūlijs 12., 2020
 | 18:48
Iegāju Lauvas alū pēc kaut kā vēlākam, kad būšu pastrādājusi, un tur bija Pauls. Es piecas sekundes svārstījos, bet paliku izdzert ar viņu pa alum
Runājām par literatūru, kā viņš raksta no rītiem un divus romānus vienlaikus, un kā viņam patīk rakstīt pa pusei dokumentāli, bet arī fantazējot, ka viņš paraksta un iet pastaigā un tad atkal paraksta
Smējāmies un šausminājāmies par latvju literātiem rasistiem
Es runāju par saviem prozistiem, un viņš man stāstīja par to, kā pats raksta
Un par to, kā periodika.lv uzgājis savus daudzos vecos pseidonīmus
Par to, kā tapusi Smiļģa ikoniskā fotogrāfija
Par to, kas jāēd, lai nebūtu depresija. Un es teicu, klusītēm: es nevaru par to neko pateikt, es nezinu, cik ļoti, un ir grūti kaut ko pateikt, un es neteikšu tās stulbās padomu lietas (bet es ceru, ka tu saproti, ka neesi viens, ka varbūt ir tas ir labākais, ko es šobrīd varu pateikt: ka es nezinu, ko pateikt, un nemēģinu izlīdzēties)
Un viņš stāstīja par to, ka tad, kad cilvēks ir ļoti ļoti nosalis, viņa pēdējais impulss pirms nāves ir novilkt visas drēbes
Ilgi pēc tam es uzrakstīju recenziju par viņa Pasaules vēsturi, ko tagad laikam nepublicēs, jo tā bija godīga recenzija par dzīva cilvēka grāmatu, ar ņerkšķi un "šito varēja labāk" un "tas mani besīja", bet
Vēl joprojām man šķiet, ka pēdējās 30 lpp ir visas pārējās grāmatas vērtas un tagad vēl jo vairāk
Es ceru, ka tad, kad tu atvēri durvis, tu teici: "Ui, cik te ir jauki!" (neprecīzs citāts) un pazudi gaismā
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |