Marts 3., 2019


10:57
Vakar, kad es sēdēju upes malā un raudāju, man pieskrēja klāt kaut kāds random milzīgs suns un pofigā nolaizīja man seju. Suņi nekad nelaiza man seju, un vispār suņiem nevajadzētu laizīt pēc viskija smaržojošas sejas.

Un tad es laikam drusciņ aizgāju pa pieskari, omg omg, šobrīd gribas izdzēsties no visurienes.

Bet būs labi, būs labi; vienlaikus gribas nospiest fast forward un tikt pāri visam šim laikam, un vienlaikus gribas dzīvot, dzīvot ar aizrautu elpu un tā, ka ūdens un asaras un prieks smeļas mutē, bet pirmo nevar un otro -
es tikai ar šausmām saprotu, cik maz man patiesībā ir draugu, nu, no tiem "dzīvojam tā, ka asaras smeļas mutē" draugu

/precīzāk, ir jau, ir, bet lielākā daļa kaut kur nafig prom un tie, kas nav prom, cieš vairāk nekā es

(20 teica | man šķiet, ir tā...)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena
honeybee - 3. Marts 2019

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Blogs angliski


> Go to Top
Sviesta Ciba