|
Marts 30., 2016
 | 07:04
"Vārdiem nebija vietas"
- brīnšķīgi uzrakstīts
- priekš tāda darba, kas karājas uz galvenā varoņa, man personiski pietrūka galvenā varoņa, nu tb viņš nekādā veidā nav "reālistisks" (B. ir apzināti vai neapzināti, bet noignorējis visus principus, pēc kā būvē ticamu sociopātu, ko totāli varētu/vajadzētu darīt, ja tas sociopāts arī bez visiem principiem būtu smuki uzbūvēts un ticams, bet šeit tas nenotiek) un arī ne-reālistiski kaut kā nedavelk ne līdz kam tādam, ko es varētu atšifrēt [nu vai meibī davelk, uzrakstīju visu un darakstījos līdz Hipotēzei]
- also, galvenais varonis = preteklis ir normāli, bet tā ārzemju literatūra mani ir totāli samaitājusi, ibo "galvenais varonis = pilnīgs losis" man šķiet reāli tupa un "kāpēc man kaut kas tāds būtu jālasa"
- nevar saprast, vai autors apzināti salicis atsauces uz literatūru a.k.a. "es esmu lasījis Mizeriju, davaj uztaisīsim nodaļu, kas ir tā kā Mizerija, tikai ar Tušu" un tamlīdzīgi; šķiet mīlīgi (ibo tu vari izlasīt un padomāt, "oooo, es arī esmu lasījis Mizeriju, I see what you did there!"), bet meh
- bet zato otrā plāna varoņi un viņu stāsti + vispār visa vide ir bjūtī, un kkādā ziņā tā grāmata parāda kara preteklīgumu tādā simboliskā līmenī, nu tb autors uzzīmē reāli interesantu varoni/vidi, un, tikko tev sāk iepatikties un tu domā "vot, ar šito es gribētu iepazīties&parunāties/apdzīvot&iedzīvoties, tā uzreiz hrasj, bezjēdzīgais Tušs (kā kara simbols) ņem un visu sačakarē
|
 | 08:06
Savukārt "Mātes piena" kontekstā es labprāt kādam samaksātu, lai ar melno flomīti aizkrāso adjektīvus, redundanci un frāžainību iz sērijas "es jums, bauriem, parādīšu, ko simbolizē mātes piens!", jo šitais atkaliņās varētu būt brīnišķīgs stāsts, bet uzrakstīts gan, hoķ nošaujies.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |