|
Janvāris 27., 2016
 | 21:43
Ļauži te sašuvās par Lifespans are long enough debati; es pat vairāk sašuvos ne par debati kā tādu (diskutēt par visādiem absurdiem jautājumiem ir kindof ikdienišķa parādība, ikdienā dzīvojot ar mazgadīgiem bērniem), bet par to, ka tas jautājums ir stulbi uzdots.
Nu, t.i., ja tev pajautā "vai cilvēka mūža ilgums ir pietiekami garš un to pagarināt ir nepareizi?", tas ir diezgan vienos vārtos (atbilde "jā" implicē to, ka tev šķiet, ka ir baigi okei, ka cilvēki mirst no slimībām, kuras var izārstēt, ka cilvēki mirst no alkoholisma, ka cilvēki mirst badā vai no slāpēm, ka mirst jaundzimušie - tas viss taču sastāda vidējo mūža garumu). Turklāt tāpat diezgan bezjēdzīgi to jautāt, jo neba nu kāds tagad pārstās meklēt zāles/risinājumus, ietīsies paladziņā un vilksies uz kapiem tāpēc, ka kkādā debatē izlemts, ka tā vajag.
No otras puses, ja jautājums būtu "vai cilvēce tieši tagad ir gatava radikālam mūža paildzinājumam", es droši vien atbildētu kaut ko iz sērijas "vellsviņzina, bet mizantrops manī saka, ka nē".
Ibo
1. sociālā/ekonomiskā/etc nevienlīdzība šobrīd ir tik liela, ka pie radikāla mūža paildzinājuma pirmās tiktu stipri privileģētas grupas, kas attiecīgi varētu vēl vairāk palielināt savu kapitālu/varu, kas padarītu plaisu starp tiem, kam ir viss un tiem, kam nav gandrīz nekā, vēl lielāku
2. pat ja pieņemam, ka ģenētiskajai evolūcijai vairs praktiski nav nozīmes, es domāju, ka kultūras evolūcija pastāv, nu, t.i., katra nākamā paaudze ir jūtami labāka/sajēdzīgāka par iepriekšējo, un vairums cilvēku nav tik elastīgi, lai varētu, teiksim, 50-60 gados veikt radikālu pagriezienu uz jaunām domāšanas paradigmām [jā, ir izņēmumi, bet ne tuvu ne tik daudz, kā vajadzētu]
3. un, cieši saistīts ar 1./2., cilvēku/darba/ekonomikas attiecības vēl arvien ir reāli sajātas (paskatieties uz cilvēkiem, kas sašūt par pensijas vecuma palielināšanu - t.i., viņi to vien gaida, kad varēs beigt strādāt un sākt darīt to, kas patīk; pie radikāli ilgākas dzīvildzes tev būtu jādara darbs-kas-riebjas nevis 40, bet 100 gadus, teiksim, āāā); vārdsakot, primārais būtu sakārtot dzīves/darba/naudas attiecības tā, ka dzīvot ir reāli vērts (nevis kaut kāds fucking pienākums/instinkts un viss), un tad tikai ir jēga to pagarināt
Jeb tldr; versija: yeah, tas viss ir brīnišķīgi, pagarināt dzīvi n shit, bet lielākajai daļai cilvēku, sorrī, bet jau esošā nav nekāda dzīve
|
|
|
|