|
Marts 29., 2015
 | 05:11
The bomb just keeps ticking and ticking and ticking
And then you realize it's your heartbeat
|
 | 10:28
Bet vispār, iespējams, kaut kādas manas komunikācijas problēmas nāk no tā, ka es esmu dafiga ilgi kopā ar (pieņemu, ka) nediagnosticētu aspergeru - t.i., es vienkārši esmu pieradusi lietot vārdus to pamatnozīmēs un gandrīz pilnībā izslēgt no sarunvārdnīcas to, ko sauc par "mājieniem".
Nu tbš ja es saku "tu man patīc", tas nozīmē "man patīk vaniļas saldējums vasaras dienā, tas pirmais mirklis pēc pamošanās, kad man šķiet, ka man nav paģiru, un tu". [Actually es muldu; tas ir daudz par poētisku; "tu man patīc" ir vienkārši "tu man patīc", bez nekādiem saldējumiem.] Ja es gribētu teikt "es gribu noraut tev drēbes un iegūt tevi Vērmanes dārza vidū", tad es tā arī teiktu.
Mājieni vispār ir čau; nu tbš es viņus uztveru un nolasu (vismaz tad, kad man tas ir izdevīgi), bet pirmā emocionālā reakcija ir "why the hell are you fucking with my head". Un vismaz 50 % gadījumu es pieprasu, lai cilvēks pasaka tieši un konkrēti, kas viņam kaiš un ko viņš grib. (Kas patiesībā ir dikti interesants sociālais eksperiments, t.i., diezgan daudzi cilvēki vienkārši nemāk pateikt, ko grib, un ir šausmīgi smieklīgi skatīties, kā viņi spirinās starp "es gribu" un "es nedrīkstu pateikt, ko gribu".) Es pat uz ironiju reaģēju kaut kā saasināti, nu tbš ja cilvēks ir drusku ironisks, tas ir fine, bet tie cilvēki, kas spēj būt ironiski 5-10 minūtes no vietas, man rada aizdomas, ka viņiem galvā kaut kas nav kārtībā.
No vienas puses, protams, varētu mēģināt adaptēt sevi normālo cilvēku pasaulei, nu vai vismaz mēģināt būt drusku vairāk lietas kursā par to, ko tad tagad nozīmē vārdi.
No otras puses, jūs, normālie, vienkārši nespējat iedomāties, cik nenormāli, nenormāli komfortabli ir dzīvot pasaulē, kurā vārdi nozīmē to, ko nozīmē un cilvēki saka to, ko saka.
|
|
|
|