|
Jūnijs 5., 2014
 | 09:58
Lasot grāmatas ar sievieti galvenās varones lomā, it īpaši, ja tās ir tādas nopietnas un literāriskas grāmatas, mūždien pienāk kaut kāds mirklis ap grāmatas vidu, kurā
1) sieviete sāk izrādīt grūtniecības pazīmes, vēlams, pati neapzinoties, ka ir stāvoklī,
2) es jau sāku nojaust, ka, bļeģ, atkal normāla (vai pat ne pārāk laba to begin with) grāmata tiks sabojāta ar atrisinājumu "un tad viņai piedzims bērns, un tam bērnam būs reāli liela nozīme", āāārgh.
Kas interesanti - žanra literatūras sievietes māk lietot kontracepciju (mīlas romāni ir acīmredzams izņēmums :)) vai neuzstāj, lai džeks pabeidz iekšā, un, ja arī pamanās sagrūsnēt un apdzemdēties, tad tas nekādā veidā neliek viņām pēkšņi zaudēt visu pievilcību autora acīs - kaut kā tā sieviete var turpināt dzīvot, nevis "piedzemdēji to bērnu, ko pēc sižeta vajadzēja piedzemdēt, značit hrjas ar cirvi pa galvu un beigts / nodzeries, nonarkojies, whatever".
Un jā, es runāju par autorēm sievietēm, šobrīd man reāli grūti atcerēties kādu autoru vīrieti, kas tā darītu. If anything, sievietes kļūst tikai interesantākas pēc tam, kad ir apdzemdējušās (kas arī ir pareizi, jo daudz vairāk konflikta).
Kreņķa avots: Ingas Žoludes Santa Biblia - puslasīta Katjas Ketu Vecmāte (šeit es ceru, ka tā nav, jo man tā grāmata pārsteidzoši labi patīk) - mazākā mērā Ingas Ābeles Klūgu mūks - ??? - droši vien no kaut kurienes man tam neskaidrajam naidam pret grūsnām sievietēm kājas aug, jo, Santa Biblia lasot, es sadusmojos, vēl pirms viss bija noticis.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |