|
Oktobris 8., 2012
 | 16:27 - Rakstnieka PR 2
(Tā nav siena, tās ir durvis)
1) Ja tu esi uzrunāts vienā medijā, atbildi tajā pašā medijā, ar apmēram to pašu auditoriju. T.i., ja tevi uzrunā nelielā pasākumā, tad savu atbildi sniedz šajā pašā pasākumā, nevis uz auditorijas tekstiem atbildi plaši lasāmā avīzes rakstā.
2) Ja tu uzskati, ka pasaulei ir labums no atbildes citā medijā, it īpaši tad, ja šis cits medijs ir dafiga publiskāks, tad dari to ar maksimālu pieklājību, cieņu un mīlestību pret to, kurš tev uzdeva jautājumu, un nekādā gadījumā neizsakies nievājoši ne par jautātāju, ne par attiecīgā medija auditoriju. Ja tev riebjas tavs potenciālais lasītājs, tad izvēlies vienu no diviem variantiem: a) paklusēt b) izlikties, ka tev viņš neriebjas, un pasniegt savu domu pieklājīgā un draudzīgā veidā, domājot par to, ko saņems lasītājs, nevis par to, kādu prieku tu pats gūsi no tā, ka esi augstākā plauktā un attiecīgi stratēģiski izdevīgākā pozīcijā savu dabisko vajadzību kārtošanai.
3) Tas tonis, kurā runāja pati pretīgākā no tavām učenēm, nu tā, kas acīmredzami un ar degsmi ienīda visus skolēnus, kļuva ar katru gadu histēriskāka un katru stundu izmantoja publiskai pazemošanai? Jā, tā pati, kas, ļoti iespējams, izvēlējās tevi par savu mīļāko skolēnu, tādējādi panākot, ka visa klase tevi pie katras izdevības pazemo? Nu lūk, atceries šīs skolotājas toni un nekad to neizmanto. Nerunā par grāmatām ciešamajā kārtā ("ja ir lasīts ...."), neuzdod retoriskus jautājumus ("vai tad tiešām nav sajūtams/saprotams...") un, ja tev šķiet, ka ir par kādiem vārdiem jātaisnojas iz sērijas "šajā gadījumā tie nav pārāk lieli, tukši, patētiski, eksaltēti utt", tad, visticamāk, tie tādi ir. Izvēlies citus vārdus.
4) Viss augstākminētais vēl jo vairāk attiecas uz gadījumiem, kad tev tiešām ir kaut kas jēdzīgs, ko teikt. Jā, ir situācijas, kad šķiet, ka dabiskās vajadzības vajag nokārtot un pie tam publiski, bet nu tak nedari to tajā skaidrā ūdens traukā, ko vēlies sniegt saviem līdzcilvēkiem.
/nb, es šobrīd uz tekstu lielākā medijā atbildu ar tekstu mazākā medijā, un piedevām vēl vairāk tā kā sev zināšanai. Ielīst komentāros = vēl pusstunda dirsā, un es jau šo te pusstundu nevarēju atļauties.
P.S. Odnaka, varbūt Rakstnieku Savienība varētu algot kādu cilvēku ar elementāru sajēgu par PR, kas varētu strādāt uz pilnu slodzi, rediģējot rakstnieku publiskos izteikumus un padarot tos, ēēēē, lasāmus? Galu galā rakstnieks un PRščiks nevienā acī nav viens un tas pats, un nav godīgi sagaidīt PR prasmes no rakstnieka.
Tiesa, klients tāds specifisks, es, piemēram, neuzņemtos.
|
|
|
|