|
Augusts 23., 2012
 | 17:02
Pēdējā laikā sanāk dikti aizdomāties par to, ciktāl cilvēkam ir tiesības (nu, tb morālas tiesības) paust viedokli situācijā, kurā citiem ir citi, radikālāki vai vienkārši atšķirīgi viedokļi.
Konkrēti, ciktāl es pati esmu gatava sadzīvot ar sevi, ja to daru.
Pussy Riot varētu būt normāls piemērs - es par to nezinu pietiekami daudz, lai man pašai būtu kaut kāds viedoklis ārpus acīmredzamā "maksimāli netaisnīgs spriedums ar drausmīgi nepieņemamu argumentāciju", un iedziļināties saldēto vistu, pareizticības, garīguma un citos jautājumos man nav ne laika, ne spēka, ne arī motivācijas - šis vnk nav kaujas lauks, kurā es gribētu cīnīties līdz uzvarai.
Nupat uzrakstīju SF stāstu par tēmu "a ko par abortu domās nākotnē, kad demogrāfiskā situācija, sabiedrība, tehnoloģija un vispār viss būs savādāk", iesūtīju kritikas grupai, dabūju pa galvu no amerikāņiem ar tekstu "nēnu forši, ka jūs tur Latvijā spējat uz to tik mierīgi paskatīties, bet pat nemēģini līst amerikāņu tirgū ar šito gabalu, jo tas ir šausmīgi tendenciozs un apvainojošs un - rediģē, kā gribi - apvainosies gan pro-life, gan pro-choice cilvēki, pie tam pilnīgi pamatoti UN TEVIS DĒĻ IEVĒLĒS NEPAREIZO PREZIDENTU UN TERORISTI SLEPKAVOS CILVĒKUS, VAI TU GRIBI, LAI TAS IR UZ TAVAS SIRDSAPZIŅAS?" (Ēēē, nē? Negribu? Bet vai tas ir pietiekams iemesls pārbaudīt izdevuma iznākšanas vietu?)
Bet kā tad sanāk, tad morāli attaisnojami ir tikai izteikumi par tēmām, par kurām tu, cilvēks, tiešām esi gatavs uz diviem gadiem iesēsties Krievijas cietumā vai dabūt kaku sejā vai panākt, ka ASV aiziet pa burbuli teroristu un slikto prezidentu varā - jo tieši tik stipra ir tava pārliecība?
Nu, vai arī mūsu iemīļotā dīkšana par neesošo vasaru un tādām lietām, par kurām tak, stingri ņemot, visiem pajāt?
/un arī šī ir tēma, par kuru man nav stingra viedokļa un, ja tāds viedoklis parādīsies, arī tad es diezvai būšu gatava par to sēdēt Krievijas cietumā, tā ka vellsviņzin.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |