|
Jūnijs 29., 2012
 | 15:54
Lasot Leviathan Wakes, es pēkšņi sapratu, cik milzīgu ilūziju tomēr rada grāmatas, it īpaši, ja ir paradums tās lasīt no bērnības
To sajūtu, ka tas, kā tu jūties, viss, kas tev iekšā darās, kaut kādā veidā ir Svarīgi un Būtiski un Unikāli un ka būtu tikai normāli, ja citi to saprastu, ja citi par to interesētos un justu līdzi, un zinātu jau no tā vien, ka tu esi, un saskatītu tevī pasaules un bibliotēkas (jo tas viss tevī ir), un ka ir Normāli un Pareizi, ja ir kāds cilvēks, kam tu esi būtisks un pa īstam (jo ar grāmatu varoņiem taču tā ir, katrs labas grāmatas varonis ir Dziļš un Būtisks un Ahhh, un, ja tu tāds neesi, tas tikai tāpēc, ka tu esi sūdīgi uzrakstīts varonis)
Bet patiesībā jau tā nav
( drusciņ spoileri )
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |