|
Februāris 19., 2010
 | 10:18
Es riktīgi un bez ironijas mīlu latviešus kā nāciju; pareizāk, nevis "nāciju", bet "cilšu puduri" ar visu akmens laikmeta savējais-svešais domāšanu. Ir, protams, arī mīnusi (piemēram, pieņēmums, ka mājiens savu uzskatu virzienā ir krutāks par savu uzskatu paušanu), bet visādi citādi latvieši ir stilīga, neieēdināma tauta, kas izdzīvos arī pēc atomkara.
Jo latvieši:
- ne uz ko nepavelkas masveidā, ja vien tam nav laba pamatojuma,
- tajā pašā laikā ir gatavi mainīt savus uzskatus, ja tam ir pamatojums un ja paša mini-cilts uz to pavelkas,
- savu (tābrīža) uzskatu uztver kā pašsaprotamu un visaptverošu un ļoti brīnās, ka citi tā nedomā (tādēļ arī dod mājienus, nevis paskaidro - kāpēc paskaidrot to, ko visi paši zina?),
- izgudros divriteni kaut vai simtreiz, lai tikai nebūtu jāatsaucas uz iepriekšējo divriteņa izgudrotāju,
- ir maksimāli gatavi no visa aiziet pliki, bet ar veselu ādu.
Es pati arī tāda pati.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |