|
Oktobris 31., 2006
 | 14:19
Bet reizēm es jūtos tā kā tāds krancītis, kas laimīgi kvekšķ visādas nejaucības, jo, ja arī gadīsies iekvekšķināties nepatikšanās, tad būs tak blakus kāds, kas paņems rokās un pasargās Lielās Nejaukās Realitātes agresīva doga izskatā.
Un patiesībā, ja tas krancītis nekad, nekad nenobīstas un vienmēr tic, tad Lielā Nejaukā Realitāte noblenž kā uz drusku jocīgu un apmet līkumu, mazums kas, ja nu krancītis slims.
Redzēs, redzēs, gan jau dabūšu pa ļocku sooner or later. Cerēsim, ka pietiekami ne-letāli, nu, tikai tā, lai saprastu un pievērtos.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |