|
Augusts 8., 2006
 | 16:27
Būtu tā kā jātiek vaļā no paraduma teikt cilvēkiem, ko es par viņiem domāju ;) Jo pēc tam es agri vai vēlu sakaunos par savu lepnību un paštaisnumu, un citām šausmīgām īpašībām.
Bet, no otras puses, nez, kur es tagad būtu, ja nekad nebūtu izdarījusi neko tādu, par ko man pašai pēc tam kauns? Man šķiet, ka visi nozīmīgie notikumi manā dzīvē & visas izteiktākās rakstura īpašības ir vai nu kaunpilni, vai tiešas sekas kaunpilnām darbībām.
Varbūt es varētu vienīgi iemācīties atšķirt būtiskās-kaunpilnās-lietas no nebūtiskajām ;)
P.S. Nē, patiesībā viss ir daudz vienkāršāk; es esmu drusku kuciska pēc dabas, un tas izpaužas vai nu ar darbiem, vai ar vārdiem - un, tā kā šobrīd es cenšos izturēties kaut drusku pēc cilvēka privātajā dzīvē, tad kuciskums ar dubultu sparu izpaužas, izsakot dzēlīgas piezīmes citiem. Neba nu es pirmā, ne pēdējā, kas tā dara.
Garastāvoklis:: pašapmierināts, bez iemesla
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |