|
Maijs 31., 2006
 | 14:47
Interesanti, kāpēc ļaudis uzskata, ka kaut kas bezgaumīgs un stulbs kļūst par kaut ko gaumīgu un gudru, ja tiek pasniegts kā joks vai - vēl jo labāk - ja "tiem, kas tankā" tiek augstprātīgi paskaidrots, ka tas, lūk, ir domāts kā joks?
Man drīzāk šķiet, ka tieši jokam pēc definīcijas būtu jābūt gaumīgam un gudram, lai tas tiktu pieņemts - un patiesībai (precīzāk, patiesīgumam) piemīt zināmas tiesības uz bezgaumīgumu un stulbumu. Jo, ja mēs pieņemam stulbumu un bezgaumīgumu tāpēc, ka "tāda ir dzīve un tādi ir cilvēki", tad šī tolerance taču būtu piemērojama attiecībā uz īstu dzīvi un īstiem cilvēkiem, nevis fiktīviem modeļiem.
(Laikam es kļūstu veca... Pēdējā laikā ļoti gribas burkšķēt kaut ko iz sērijas "agrāk tā nebija" un "manā laikā tā nedarīja". Tikai smieklīgākais fakts ir tas, ka cilvēki, kas izpelnās šo burkšķēšanu, parasti ir tikai dažus gadus jaunāki par mani - ja vispār.)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |