|
Maijs 10., 2006
 | 00:29
laiks iestrēdzis un nekustas ne no vietas, ielipusi esamībā, ielipusi īslaicīgā vienatnē, kas šobrīd šķiet gandrīz mūžīga.
šodien atvēru mazo blociņu, kurā piefiksēju to, kas notiek akvārijā (vienai kriptokorīnai lapu nafig, otrai nezinu, ko darīt ar stīgām) un ar šausmām konstatēju, ka tas laiks, ko es biju ierēķinājusi kā nedēļu vai divas, patiesībā ir bijušas dažas dienas. nav brīnums, ka zooveikala pārdevējs pasūtīja mani pāris mājas tālāk, kad iepeldēju pēc zivīm (goda vārds, man likās, ka ir pagājušas divas nedēļas un vēl dažas dienas kopš augu iegādes). nākamreiz būs kauns tur parādīties, bet, no otras puses, cik daudz ir pārdevēju, kas atteiktos kaut ko pārdot ar argumentu "mums tās zivis vēl karantīnā, pienāciet pie nedēļas" un "jums taču tiem augiem ir jāiedzīvojas!"
jā, un vēl katru dienu man liekas, ka šī ir mana pēdējā darba diena. nevis tā paranoiski, bet tā gluži mierīgi - sak, apdarīšu darbiņus, lai nevienam citam nav manas astes jāvāc, un došos atpūtā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |