Maijs 1., 2006

22:38 - dažas (ne)saistītas domas - mazs trīsmēnešains bērns, nu, tāds dārzenis, kas pat pienācīgi apvelties nemāk, ir apveltīts ar apbrīnojamu saprātu un dvēseles pasauli arī tad, ja tas nav mans bērns. Kas ļauj domāt, ka visi bērni tādi ir; t.i., allaž par kripatiņu gudrāki, nekā mēs iedomājamies - un patiesībā, ja tā padomā par kristietību. Kāpēc šī doma, ka Jēzus ir ar tevi visā, ko tu dari, ka Jēzus ir vienmēr pieejams un ka Jēzus ir vienīgais (? vai vismaz drošākais?) ceļš uz atpestīšanu, ka Jēzus ir cilvēka bērns un Dieva bērns reizē - kāpēc šī doma nav spērusi vienīgo loģisko soli uz atziņu, ka tu pats esi Jēzus? Nu, es pieļauju, ka augstākajos teoloģiskajos slāņos viņi to jau ir apjēguši, bet kāpēc masas tiek barotas ar aizdomīgo un nepārbaudāmo saukli "Jēzus tevi mīl" (piezīmēsim, šī saukļa mērķauditorija ir tikai bezcerīgi pēc mīlestības izslāpušie, kādi nebūt nav visi), ja ir pieejams vienkāršs, saprotams, perfekti pamatojams un kārdinošs sauklis "Tu pats esi Jēzus"? - un vēl kāda gaistoša, ļoti kārdinoša doma, ko es jau esmu paguvusi aizmirst. Par mīlestību un nedalītu uzmanību; pareizāk, par nedalītu uzmanību kā atslēgu visam, ko vien cilvēks vēlas panākt, izdarīt vai nosargāt. Vai piedzīvot (vai arī tas bija kaut kas pavisam cits; bet visa šī diena runā par vienu un to pašu) (invidia, tu esi forša) // jā, un vēl salasījos daža laba p[uo]stus un ar pārsteigumu konstatēju, ka manā apziņā nav atmiņu par gadījumiem, kad mani vecāki būtu strīdējušies, droši vien tāpēc, ka mani vecāki nekad nav dzīvojuši kopā ;) Tāds jocīgs pieredzes iztrūkums manā biogrāfijā, nez, kādu iespaidu tas atstāj uz manu attieksmi pret dz.?

(7 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi