|
Marts 21., 2006
 | 20:58
Un tikai pēdējās dienās es esmu nonākusi pie sapratnes, ka cilvēkam mūžā ir paredzēti tikai daži tādi draugi, ar kuru esamību var rēķināties vienmēr. Kuriem pat nav nepieciešams tevi "izprast" vai "censties pieņemt" vai tamlīdz; viņi vienkārši uztver tevi kā nevainojamu būtni neatkarīgi no tā, vai tu esi pārdzērusi jēgu un vem vīnu no ugunsdzēsēju torņa, vai staigā pa nomales ielām, nesdama cita vīrieša bērnu zem sirds, vai tu kaila guli blakus vai, gluži otrādi, pasmīkņā par jebkuru piedauzīgu tekstu, vai tu esi dzejnieks vai reklāmists vai cilvēks ar mājām bez mājām ar mīļoto bez mīļotā ar celibātu ar paviršu seksu ar bērnu bez bērna rakstošs nerakstošs jūrā krastā vientulībā klusēšanā slimnīcas palātā cigaretes galā visur un jebkur vienalga cik tuvu vai tālu vienalga vienalga.
Ir tikai daži tādi draugi - ar kuriem tevi var šķirt tikai nāve.
Un nāve var šķirt.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |