|
Marts 6., 2006
 | 08:14
Interesanti, vai pastāv ciešanas, kurās cilvēks tām nododas tik ļoti, ka izslēdz savu ego, savu pašapziņu, un pārtrauc no malas vērot un kritizēt - "kā es ciešu? vai ir pietiekami daudz? vai nav par daudz uzspēlēti? vai citi cieš līdzīgi vai tomēr savādāk - stilīgāk? nestilīgāk?" (es ciešu pārāk maz, ļoti neuzbāzīgi, praktiski nemanāmi: esmu viegli aizkaitināma un ekskluzīvās situācijās pēkšņi sāku raudāt.)
Un vai ir iespējamas ciešanas, kurās cilvēks nesāk skatīties drusku no augšas uz tiem pārējiem, kas necieš; kurās cilvēks nesāk drusku nicināt tos, kas nezina un nesaprot?
Vārdu sakot, vai pastāv ciešanas, kurās cilvēks nekļūst par vēl lielāku kretīnu, nekā viņš ir, un, ja tās pastāv, vai to sasniegšanas iespējamība attaisno visus tos cietējus-kretīnus (piemēram, mani)?
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |