|
Oktobris 31., 2005
 | 22:18
bet patiesībā kaut kā jocīgi;
man visvairāk patīk tie cilvēki, ar kuriem man diez vai izveidotos sakarīgs kontakts dzīvē, pieļauju, ka mēs sastrīdētos/nesaprastos/drūmi klusētu jau pēc pirmās kopā pavadītās pusstundas (un tāpēc ar viņiem es runāju ļoti dozēti, arī tad, ja viņi ir mani kolēģi),
un dzīvē man ir jaukas (tiešām: jaukas) attiecības ar cilvēkiem, kuru pasaules skatījums mani diez vai ieinteresētu, ja vien es sev jau sen nebūtu iemācījusi, ka visos cilvēkos ir kaut kas interesants, aizraujošs un negaidīts.
tāds baiļu paveids droši vien.
bailes vilties? vai bailes zaudēt kontroli? bailes nespēt stāties pretī citas dzīves vilinājumam? un līdzcietība?
jā, par līdzcietību man ir kauns. es gandrīz nekad nejūtu līdzi cilvēkam, kam patiešām noticis kaut kas slikts, bet gandrīz nemitīgi izjūtu vieglu līdzcietību, ko, protams, atļaujos sniegt tikai tiem, kas to nepamanīs un/vai nenoraidīs. bet fascinē mani tie, kas šo līdzcietību nopurinātu un prasītu no manis ko vairāk.
mīlestību vai naidu. kaislību vai izmisumu.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |