|
Septembris 13., 2005
 | 07:50
un tagad ir tā, ka es bērnam esmu vajadzīga ne vairāk kā viņš man,
pēc garas un skumjas darba dienas ilgi skatīties viņa acīs, kas mirkšķinās kā samiegojušās (ilgi, nopietni un neko nesakot, man vairs nešķiet nepieciešami, vainas apziņas mudinātai, muldēt par to, ko viņš darījis šodien, bez tam - mēs taču jau vismaz 15 minūtes esam runājuši par elektrību un mitējušies runāt galvenokārt tādēļ, ka es esmu sasniegusi savu zināšanu & izskaidrošanas prasmju robežu),
agrā rītā, kad viņš guļ mums blakus baltajā pidžamiņā, ilgi skatīties viņa acīs, vērot, kā viņš ar pēdējiem spēkiem paceļ uzacis, lai noturētu actiņas vaļā (un murmina "šo-ko-lādes konfekti vai kaut ko tamlidzīgu" ("vai kaut ko tamlīdzīgu" ir vakardienas top teiciens)),
ņerkstēt par to, ka Toms viņu izklaidē, kad patiesībā būtu jāguļ (abiem),
un šodien darbā neaizmirst, ka ir taču arī mājas, kur viss ir pavisam savādāk.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |