|
Aprīlis 15., 2005
 | 01:15
bet vispār - kā ir ar to šovinismu, vīriešnīšanu, sieviešnicināšanu un visu pārējo, kas balstās priekšstatā, ka sieviete un vīrietis ir atšķirīgas būtnes - domāšanas ziņā, emocionalitātes ziņā, galu galā - seksuālo paradumu ziņā?
piemēram, ir tikai dažas sievietes, ar kurām es iesaistos garās diskusijās, vai tas ir tāpēc, ka sievietes nemēdz diskutēt, vai tāpēc, ka es viņas pamatā uztveru par pārāk nepiemērotām diskusijai un tāpēc nemaz necenšos?
vai arī tas ir tāpēc, ka es baidos sievietēm norādīt uz viņu loģiskajām kļūdām (lai arī vīriešiem loģika klibo apmēram tikpat bieži), jo man allaž liekas, ka viņa apvainosies, t.i., uztvers mani personiski?
un tā arī ir; sievietes bieži apvainojas uz mani, bet vīrieši apvainojas ļoti reti; sievietes apvainojas par to, ka es pasaku kaut ko nelāgu, vīrieši apvainojas (ja vispār) tad, ja es viņus - apzināti vai neapzināti - ignorēju.
bet varbūt vaina ir nevis sievietēs vai vīriešos, bet tajā, ka es pret viņiem (precīzāk, viņām) izturos ačgārni jau no paša sākuma?
piezīmēsim, ka ir vesela rinda sieviešu, par kurām es uzreiz neiedomājos, analizējot vīriešu/sieviešu atšķirības, jo uztveru viņās cilvēcisko būtību pirms dzimumidentitātes. bet, šķiet, vīrietim ir daudz vieglāk nonākt šajā "viņš ir pirmām kārtām cilvēks" statusā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |