Aprīlis 9., 2005

00:42 - dz. jā, es par 35 minūtēm nokavēju vakardienas dzejolēna uzrakstīšanu. bet te nu šis i: redzi tik maz man vajag sīkai zivtiņai būt un zvīņas ieeļļot un lai tu nezini - - lai tu nezini, vai tas kas atmirdzēja tavās acīs bija mans gaistošais stāvs vai saules spoguļa lauska

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

01:24 svece, kas bija iesprausta tukšā vīna pudelē, izdega līdz galam, iekrita pudelē un kādu brīdi tur mirdzēja jāņtārpiņam līdzīgā gaismā. skaisti un mazliet bail un mazliet trausli šovakar. viss kā caur leduspuķēm.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

12:19 Nu ko, daudz-laimes-dzimšanas-dienā, alicvein! Un šitais te būtu uz kartiņas, ja būtu kartiņa. Tā lūk. ( skaties... )

(1 teica | man šķiet, ir tā...)

13:06 Šorīt no rīta zvanīja Vilcēns. Sarunas beigās teica: "Atā, zaķīt." Sabijos biki. Garastāvoklis:: uzjautrināts

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

21:54 Zināt, ka viss ir ķīmija. Fizioloģiska, emocionāla. Zināt, ka ap šo laiku man būtu jāsākas melahnolijas lēkmei un sajūtai, ka neviens mani nemīl un es nespēju mīlēt nevienu; pieņemt, ka šobrīd domas iet maziem solīšiem, saraustītu un seklu elpu tāpēc, ka pietrūkst nikotīna (vai to dažu minūšu pīppaužu?), zināt, kuros brīžos man gribas smēķēt un kuri attēli manī izraisa nekontrolējamas skumjas un bezcerību, zināt, kā mainās mana pasaules uztvere pēc nelielas alkohola devas (un palielināt alkohola devu cerībā, ka izdosies aizmirst, ka alkohols ir pie vainas) (vai arī nedzert vispār), krāsaini attēli, melnbalti attēli, sandalkoka smarža, balkona durvis ir vaļā, liektas formas, burti. pēkšņa un ļoti skaidra sajūta, ka es baidos pastiepties pirkstgalos, lai aizsniegtu būtisko. es baidos sasniegt spēku izsīkuma robežu, baidos sasniegt savu spēju maksimumu, baidos izpētīt, cik tālu ir iespējams ienirt savā zemapziņā, nenoslīkstot tajā (bet apziņa ir vieglāka par zemapziņu un drīz vien tiek izmesta atpakaļ kā burbulis), baidos nostāties aci pret aci ar sevi, atmetot attaisnojumu, kas saucas "citu redzējums". pasaule ir mani izlutinājusi. tam vajadzēja būt dzīvības un nāves jautājumam. paskaties sev acīs vai mirsti. nevis lēni un nemanāmi sapūstot savā aizaugušajā dīķī kā tagad, bet strauji, vienā baltā sāpju uzliesmojumā. pasaule ir mani izlutinājusi, tā vairs nevēlas nogalināt mani, es esmu selekcionēta kā īpaši izturīga puķe un tad ielikta siltumnīcā kā izcils selekcijas paraugs.

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi